11. Filosofiska dzīves vadīšana
• Mūsu dzīvei nav jāizkaisās un jāizzūd, tai jāatrod sevi kārtībā.
• Ikdienā tā ir jānes aptverošajam, tai ir jāiegūst kopsakarība uzbūvē, ko veido darbs, piepildījums un augstie acumirkļi, padziļinoties atkārtojumā.
• Griba pēc filozofiska dzīvesveida izriet no tumsas, kurā atrodas atsevišķais, no pazaudētības, kad viņš bez mīlestības it kā stingi lūkojas tukšumā, no pašaizmirstības darbošanās nomāktībā, kad pēkšņi pamostas, izvīstas un jautā sev: kas es esmu, ko laižu garām, kas man ir jādara?
• Sakārtota, pateicoties pulkstenim, iedalīta absorbējošos vai tukšgaitā notiekošos darbos, tehniskā pasaule noved pie tā, ka cilvēks jūtas kā mašīnas daļa, kas tiek izmantota te šeit, te tur un, atstāta savā ziņā, nav nekas, un nezina, ko iesākt ar sevi.
• Nosliece uz pašaizmirstību ir jau pašā cilvēkā kā tādā, lai nepazaudētu sevi pasaulē, ir nepieciešama pašizraušanās no ieradumiem, bezdomu pašaprotamības, vecā, sliedēm.
• Filozofēšana ir izšķirošanās ļaut pamosties sākotnei, atrast pašam sevi un iekšējā rīcībā visiem spēkiem palīdzēt pašam sev.
• Filozofiskam dzīvesveidam ir divi ceļi: vienatnē kās meditācijās, izmantojot jebkuru apjēgsmes veidu, vai kopā ar cilvēkiem komunikācijā, izmantojot savstarpēju pašizpratni savstarpējā darbībā, runāšanā, klusēšanā.
• Tam, ko reliģijas īsteno kultā un lūgsnā, ir filozofisks analogs – izteiktā iedziļināšanās, pavēršanās sevī.
• Atšķirībā no kultiskajām pārdomām filozofiskajām pārdomām nav nekāda svēta objekta, svētas vietas, stingri noteiktas formas.
…
