Klasiskā romantisma un neoromantisko tendenču, t. sk. jaunromantisma īpatnības no 1900. līdz 1920.gadam

Tiek uzskatīts, ka klasiskais romantisms beidzas ap 19. gadsimta 40. gadu beigām, bet reāli klasiskais romantisms turpinās – pastāv mijkrēšļa romantisms, pesimistisko noskaņu romantisms, loģisks romantisma turpinājums ir simbolisms.
Romantisms un neoromantisms ir divi atšķirīgi pasaules utveres tipi. Neoromantismam ir raksturīga cita leksika un poētika. Klasiskā romantisma kultūrtipi ir protesta dzeja (Aspazija) un romantiskā mesiānisma dzeja. Neoromantisma pasaule atšķiras no romantisma pasaules, kurā dominē binārie pretsati: tumsa – gaisma, sakaistais – neglātais. Neortomantisma pasaule ir reālistiskā pasaule. Neoromantiskā pasaule ir viensfērīga, nav aso romantisma kontrastu. Klasiskajam romantismam ir raksturīga vertikālā tiecība, bet neoromantismam raksturīga horizontālā plakne. Latviešu neoromantismam zīmīga parādība ir, ka blakus neoromantismam pastāv klasiskā romantisma virzība. Neoromantismā objektīvi dominē zemes dzīves un vēstures sfēra, kas nav sastopama klasiskajā romantismā. Neoromantisms ir tuvāks reālismam nekā romantismam. Neoromantismam raksturīgaus ceļojums raksturīgais ceļojums pastāv reālajā zemes dzīves konkrētībā un nereti romantiskais ceļojums saistās ar mikrosfēru (piemēram, K. Skalbes lirika). …