Komunikāciju teorijas

Ir dažādi komunikācijas plāni jeb shēmas un katram shēmai piemīt nosacīts un zīmīgs veids, kā sūtītājs nosūtāmo vēstījumu „iekodē”, kā arī tas, kā saņēmējs to „atkodē”. Pastāv arī zīmīgs laiks un vieta, kādā norisinās konkrētā komunikācija. Ārpus šī konteksta (laika un vietas) vēstījums var zaudēt savu jēgu pilnībā un kļūt par vienkāršu, nesaprotamu zīmju virkni vai arī zaudēt savu sākotnējo nozīmi un saņēmējs šo vēstījumu var uztvert un saprast citādāk nekā to bija domājis sūtītājs. Līdz ar to sūtītājam ir jāņem vērā saņēmēja spēja „atkodēt” nodoto informāciju – viņa pieredze un zināšanas, kas katrai personai ir atšķirīgas.
Katrai personai piemīt arī atšķirīga reakcija, ar kādu viņš reaģē uz saņemto vēstījumu. Tā ir atkarīga gan no viņa viedokļa, gan arī no pieņemtajām normām. Cilvēka atbilde uz vēstījumu ne vienmēr tiek uzskatīta par patiesu, jo tā vienmēr tiek apdomāta, indivīds mēdz pārliecinās par to, vai tā atbilst vispārpieņemtajiem uzskatiem. Šī apdomāšana var notikt arī neapzināti.
Kad radās „masu kultūra”, kinoindustrija sāka meklēt paņēmienus, ar kuru palīdzību varētu pārdot preces, kā arī veidus, kā panākt dažādu mākslasdarbu atpazīstamību, taču tajā pašā laikā saglabājusi arī mākslas iezīmes no pirmsākumiem.
Mūsdienu kultūra ir vairāk popkultūra, jo pastāv uzskats, ka tas, kas patīk lielam ļaužu pūlim (masām), ir pieņemams (veiksmīgākais, labākais, skaistākais). Diemžēl, situācija pasaulē ir tāda, ka viss tiek ražots tikai tāpēc, lai kaut ko dotu vienmēr neapmierinātajiem pircējiem, kā arī vienkārši iegūtu pēc iespējas vairāk naudas.

…