Kā tiek risināta zinātnes zināšanu pieauguma problēma mūsdienu kritiskā racionālisma filosofijā? (K.Popers un viņa sekotāji)
Kārlis Popers, 20. gadsimta austriešu filozofs, kļuva par vienu no pēdējiem domātājiem, kas mēģināja izprast racionālisma problēmu. Visu viņa pozīciju var raksturot ar viņa paša citātu: "Es varu kļūdīties, bet jums var būt taisnība; pieliekot pūles, iespējams, mēs pietuvosimies patiesībai." Popera kritiskais racionālisms ir mēģinājums nodalīt zinātniskās zināšanas no nezinātniskām. Šim nolūkam austriešu zinātnieks ieviesa falsifikācijas principu, saskaņā ar kuru teorija tiek uzskatīta par derīgu tikai tad, ja to var pierādīt vai atspēkot ar eksperimentu. Mūsdienās Popera koncepcija tiek izmantota daudzās jomās.
Galvenās zināšanas, ko Popperis izmantoja, lai attīstītu savas idejas, nonāk tādā veidā, kā viņam bija jāaplūko induktīvā metode empīriskajās zinātnēs. Saskaņā ar šīm idejām zinātnisku hipotēzi var pierādīt ar nepārtrauktu viena un tā paša notikuma novērošanu. Tomēr daži citi filozofu pētījumi pierāda, ka tikai bezgalīga šo parādību izpēte padara Poppera teoriju pilnīgi pareizu. Popperis izmantoja citu zinātnieku argumentu, lai izskaidrotu, ka hipotēzes var noteikt, pamatojoties uz viltošanas kritēriju. Tas ir, zinātnieks var pārbaudīt savu ideju derīgumu, nosakot izņēmumu. Ja nav kaut kas pretrunā ar hipotēzi, tas nozīmē, ka tas ir spēkā. Pēc Popera domām, tādas zinātnes kā astroloģija un metafizika netiek uzskatītas par reālām zinātnēm, jo tās nepilda domātāja noteiktos viltošanas kritērija principus.
…
