Protams, tas nenozīmē, ka Valsts prezidentu var atlaist bez jelkāda pamata, nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka parlaments savtīgu iemeslu dēļ vai citu motīvu vadīts, vienkārši nolemtu atlaist prezidentu. Tātad var atlaist, tikai uz juridisko motīvu pamata, vai uz ētisku normu pārkāpumu pamata. Kaut šīs tiesības ir, tomēr, kā liecina vēsture pielietojas izņēmuma gadījumos.
No iepriekš minētā var secināt, ka Latvijas Republikas Satversme paredz tikai divus gadījumus kad Valsts prezidents zaudē savu ieņemamo amatu tieši atlaišanas kārtībā, neatkarībā no viņa subjektīvās gribas.
Apkopojot iepriekš analizēto, var secināt, ka Valsts prezidents ir atbildīgs par savas darbības vai otrādi bezdarbības sekām un pašas tautas nostājai ir viennozīmīgi liela nozīme.
Nobeigums
Apkopojot visu iepriekš teikto, var apgalvot, ka Latvijas Satversme ir neatņemama un nozīmīga mūsu tautas politiska un kultūras vērtība, kas spējusi nodrošināt demokrātisku, tiesisku valsts pastāvēšanas iekārtu. Protams, mums pašiem bieži vien trūkst nepieciešamās pieredzes dažādās valsts attīstības jomās, taču domu un uzskatu dažādība nav trūkums, bet gan, kā pierādījums, ka valstī pastāv demokrātija, būtu skumjāk, ja dažādības uzskatos vispār nepastāvētu. Ir jāatzīmē, ka Satversmes prezidenta Jāņa Čakstes vārdi: “Mēs visi cerēsim un būsim pārliecībā, ka šī Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību, un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī Satversme padara Latviju laimīgu un stipru. ” ir joprojām aktuāli, šie vārdi nes mūsu apvienoto gribu, mūsu pārliecību un cerības, tie, laikam ejot, nav zaudējuši savu nozīmīgumu līdz pat mūsu dienām.
Var apgalvot, ka valstī pastāvošās iekārtas garantētājs ir ne tikai pati valsts kā tāda, bet pirmkārt jau mēs paši. Mūsu domas, darbi un protams, rīcība.
…
