1.biļete
1. Vispārējās tiesību teorija tiesību zinātnes struktūrā (vieta, loma, funkcionēšana). Juridiskās zinātnes pēc izziņas priekšmeta var iedalīt: vispārtorētiskās (tiesību teorija, valsts teorija utt.); nozaru (konstitucionālo, administratīvo, civilo utt.); starpnozaru (saimniecisko, transporta utt.); speciālās (kriminālistika, kriminālmeklēšana, likumdošanas tehnika utt.)Vispārēja tiesību teorija ir vispārinātā zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskām parādībām, to būtību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Tā pēta tiesisko īstenību (realitāti) valstī .Tiesību teorijas priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. Tiesību teorijas priekšmetu veido tiesību pamat likumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmas un citus ar tiesībām saistītus jautājumus. Tiesību teorija ir sabiedriska, politiski juridiska, teorētiska un filozofiska (metodoloģiska) rakstura zinātne. Vispārējā tiesību teorija atšķirībā no nozaru tiesību zinātnēm pētī tiesības vispār un līdz ar to tai ir vispārīgs raksturs. Vispārēja tiesību teorija pēta visām juridiskām zinātnēm vispār nozīmīgus jautājumus un izstrādā tām kopīgus principus un noteikumus. Tādējādi visas tiesību nozares, pētot un analizējot savas problēmas, pamatojas uz tiem principiem un jēdzieniem, ko izstrādājusi vispārēja tiesību teorija. Balstoties uz vispārējās tiesību teorijas secinājumiem, juridisko zinātņu nozarēm ir iespējams pareizi izzināt savu pētīšanas priekšmetu. Savukārt nozaru juridisko zinātņu sasniegumi dažādu tiesību normu pētīšanā un to piemērošanā praksē dod teorijai bagātu, konkrētu materiālu vispārinājumiem un viena vai otra jēdziena satura padziļināšanu. Tas nozīmē, ka vispārējā tiesību teorija un juridisko zinātņu nozaru priekšmeti šādas mijiedarbības rezultātā savstarpēji bagātinās. Vispārēja tiesību teorija nesaplūst ar juridisko zinātņu sistēmu kopumā. Vispārējo tiesību teoriju nevar uzskatīt par ievadu juridisko zinātņu nozarēm, par sava veida vispārīgo nodaļu katrā no tām. Vispārējā tiesību teorija ir vadoša, metodoloģiska, vispārīga rakstura zinātne.
Vispārējā tiesību teorija atšķirībā no nozaru tiesību zinātnēm pētī tiesības vispār un līdz ar to tai ir vispārīgs raksturs. Vispārējā tiesību teorija pētī visām juridiskām zinātnēm vispārnozīmīgus jautājumus un izstrādā tām kopīgus principus un noteikumus. Tādējādi visas tiesību nozares, pētot un analizējot savas problēmas, pamatojas uz tiem principiem un jēdzieniem, ko izstrādājusi un formulējusi vispārējā tiesību teorija. Balstoties uz vispārējās tiesību teorijas secinājumiem, juridisko zinātņu nozarēm ir iespējams pareizi izzināt savu pētīšanas priekšmetu. Savukārt nozaru juridisko zinātņu sasniegumi dažādu tiesību normu pētīšanā un to piemērošana praksē dod teorijai bagātu, konkrētu materiālu vispārinājumiem un viena vai otra jēdziena satura padziļināšanai. Tas nozīmē, ka vispārējā tiesību teorija un juridisko zinātņu nozaru priekšmeti šādas mijiedarbības rezultātā savstarpēji bagātinās. Vispārējā tiesību teorija izzinot tiesisko realitāti, cenšas izdibināt tās likumsakarības, kuras nosaka tiesiskās realitātes attīstību. Likumsakarības – likumi, kas nosaka tiesisko dzīvi, reālos procesus. Likums – ir fiksēts zinātnes likuma process.
Vispārējās tiesību teorijas priekšmetu sastāda:
1)tiesiskās realitātes likumsakarība – balstoties uz likumiem, tiesiskā realitāte jāietekmē tā , lai tā kļūtu mums labvēlīgāka, to panāk ar vairākām kategorijām – likumības kategorija un ieviešot tiesisko kārtību.
2)juridiskā dogma. Dogma – zināšanu forma, kam raksturīgs tas, ka zināšanas ierobežo noteikta forma un neļauj zināšanām attīstīties. Reālā dzīve attīstās objektīvi, bet šīs dzīves daļas zināšanas ir sastingušas, to nevar izmantot. Ir tādi sabiedrības apstākļi, kas stimulē dogmu vairošanos. Sociālā dzīve ir konservatīva un radoša elementa vienība. Cilvēki ir ieinteresēti stabilitātē un no otras puses izmaiņās. Dogmu vairošanās process stimulē domāšanu, kas pārvēršas materiālā spēkā. Juridiskā dogma ir tiesību normatīvais darbs, tiesību normas un to dažādas normu konstrukcijas. Tie ir likumi. Tiesību normu raksturo ar dogmu, lai likums un tiesību normas ātri un bieži nemainītos, jo tad cilvēki zaudē drošības sajūtu. Likumdevējs strādā aktīvi, jo ir dažādi grozījumi un izmaiņas, kam ir grūti izsekot. Rietumos uzskata, ka tiesību normai lielākā mērā ir jābūt dogmai.
3)juridiskā tehnika. Tā ir tiesiskās regulēšanas puse, kas sastāv no juridisko institūciju praktiskā darba līdzekļiem un paņēmieniem, kuri nav paredzēti likumos un citos normatīvajos aktos. Tā ir mazizpētīta un aprakstīta.
VTT apkopoti no vispārējā viedokļa tiesībām vai pastarpināti mēģina izdibināt tiesisko realitāti pievēršot uzmanību tās likumsakarību juridiskajai dogmai un tehnikai
2. Izejas (primārās nostādnes) tiesību normas un normas - uzvedības noteikumi, to attiecības.
Tiesību normas-vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no lira izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paradzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.
Izejas normas-vispārējās tiesību normas, nosaka sabiedrisko attiecību tiesiskās regulēšanas pamatus, tās mērķus, uzdevumus, principus, robežas, virzienus, nostiprina kategorijas un jēdzienus.
Izeju normu iedalījums. Nav loģiskā struktūra. Tās nav tiešās regulēšanas normas. Skaitliski mazāk par par uzvedības noteikumiem. Tām ir konvenciāls raksturs.
1) normas-pirmssākumi- tiesību normas, kas konstitucionāli nostiprina ekonomikas un politikas, pilsoniskās sabiedrības un valsts iekārtas, valsts un cilvēka savstarpējo attiecību pamatus, subjekta itesības un pienākumus. (Satversmes 1.p Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.)
2) normas-pirncipi-noteikumi, kas pauž un nostiprina tiesību principus. Tai ir nosacīts raksturs. Tos dažkārt noformē likuma panta nosaukumā un pašā pantā to atkārto priekšraksta formā.Tos nostiprina netiekai likumos, bet arī statūtos-ANO-obligāti tie ir jāievēro valstīm-piemēram, strīdu risināšana miera ceļā, valstu suverēnā vienlīdzība. Daudzos līgumos iestrādā. Piemēram „Līgums par ES”- savienība ir veidota uz brīvības, demokrātijas u.c. principiem.
3) nostādnes normas- noteikumos noformēti tiesību vai likumdošanas nozaru, tiesību institūtu, likumu mērķi, tiesiskās iedarbības formas un līdzekļi. Piemēram-ES līgumā noteikts-veicināt ekonomisko un sociālo progresu. šo normu bieži iestrādā kopā ar definīciju-KL-sods ir piespiedu līdzeklis, ko piespriež vainīgajam ties... Soda mērķis ir vainīgo personu sodīt....
4) noteikumi- definīcijas- priekšraksti, kas satur tiesisko jēdzienu un kategoriju definīcijas. Nejaukt ar jēdzieniem, kam plašāks aspekts. Parasti definē atslēgas vārdus. Nedrīkst tām piešķirt universālu raksturu visās nozarēs.
5) kolīziju normas-priekšraksti, kurus pieņem ar mērķi novērst tiesību normu kolīziju vai kuri nosaka normu prerunupārvarēšanas kārtību. Tajās nav normas loģiskā struktūra. Tās iedalās pēc 1) apjoma-norāda regulējamo tiesisko attiecību veidu , tām attiecībām, kuru regulēsānai izmantojama norma, un 2) piesaiste- kas norāda uz nacionālo tiesību sistēmu, kuras normas ir jāpiemēro. Piem adm.proccesa likums.
Uzvedības noteiktumi- cilvēku uzvedības tiešas regulēšanas normas, kuras paredz tiešas regulējamo attiecību dalībnieku tiesības un pienākumus.(paredz noziegumu un administratīvo pārkāpumu veidus un tiem atbilstošās sankcijas, paredz zemes leitošanas veidus, pirkšanas utt). Tās izdala arī speciālajās normās-ietilpst noteiktā tiesību institūta nozarē un regulē to vai cita veida sabiedriskās attiecības.
Tās iedala-pec tiesību funkcijām-regulatīvajās un aizsargājošās. Pēc regulēšanas priekšmeta-materiālajās un procesuālajās. Var iedalīt arī pēc tiesiskās regulēšanas regulēšanas metodēm- Imperatīvā metode (varas pavēles metode) paredz vai noteiktās, subjektam stingri obligātās uzvedīl nodrošināšanu. Autonomā metode piešķir subjektiem ievērojamas brīv gribas izpausmes iespējas. Veicināšanas metode stimulē valstij un sabiedrībai vēlamu tiesiski pamatotu un sociāli aktīvu uzvedību. Rekomendējošā metode iesaka no valsts viedokļa visvairāk pieņemamo uzvedības variantu. Pēc priekšraksta satura iedala- pilnvarojošas, pienākumu uzliekošas, aizliedzošās.
2.biļete
…
