Latviešu pirmsnacionālā literatūra. Laikmetu pārskats

Rakstība nav pazīstama. Pazinuši slāvu zīmes, rūnu rakstus,prūšu rakstus. Pazīstama vissenākā rakstu forma – frazeogrāfija – viena zīme izteic veselu frāzi. Ap 13.gs parādās nākamā rakstu forma – logogrāfija – zīme atveido vārdu. Nav nekādu pazīmju par fanimātisko (mūsdienu) rakstību.13. – 15. gs Livonijā rakstīšanai izmantoja vācu vai latīņu valodas.
Vācu mācītāji bija spiesti mācīties latviešu valodu, lai pievēstu latviešus paklausīt svētajiem rakstiem un viņu sprediķiem.
Pēc Reformācijas 1525. gadā parādās pirmās tēvreizes latviešu rakstītas valodā.
Simona – Grūnava tēvreize (autors latviešu valodu lāgā nav pratis) ;
Johana Hāzenteitera tēvreize (1547);
Nikolaja Gisberga jeb Upsalas tēvreize.
Mēģinot rakstīt, cilvēki fiksējuši, ko dzrdējuši. Bija jāpieraksta tiesu protokoli , latviešu buramvārdi.
Bijušas tā saucamās meklējamās grāmatas, par kuram ir ziņas, bet kuras pašas gājušas bojā (Jēkaba baznīcas rokasgrāmata – 16. gs pirmā puse.).
1585.g. – tiek izdots katoļu katehisms (Polijas karalis stefans Batorijs ar to cenšas nostiprināties Livonijā). Katehisms – jautājumu un atbilžu grāmata.
1587. - luterāņu katehisms – luterāņu pretspars katoļiem. Mārtiņa Lutera sprediķu grāmata.
Baznīca noliedza dainas. Tika tulkoti latviešu valodā tikai dievkalpojumiem nepieciešmie teksti ar gotiskajiem burtiem (vecajā drukā) . rakstībā nav nekādas konsekvences = likumsakarības. Neatšķīra patskaņus no divskaņiem un garumzīmes, neapzīmē mīkstinātos līdzskaņus.
…