Latvijas Republika, īsi - Latvija
1918. gada 18. novembrī Latvija proklamēja savu neatkarību. No 1920. gada tās valstiskumu, neskatoties uz Padomju Savienības aneksiju (1940. - 1941., 1945. - 1991.) un nacistiskās Vācijas okupāciju (1941. - 1945.), atzina citas valstis. 1991. gada 21. augustā Latvija paziņoja par savas neatkarības atjaunošanu de facto.
Latvijas Republikas Valsts ģerbonis
Latvijas Republikas valsts ģerbonī atainota gan Latvijas nacionālā valstiskuma simbolika, gan seno vēsturisko novadu simboli.
Saule ģerboņa vairoga augšdaļā simbolizē Latvijas nacionālo valstiskumu.
Virs vairoga esošās trīs piecstaru zvaigznes simbolizē vēsturiskos novadus (Kurzeme-Zemgale, Vidzeme, Latgale) vienotajā Latvijā. Kultūrvēsturiskos novadus raksturo heraldiski tēli - (lauva un grifs). Kurzemes un Zemgales novadu simbolizē sarkana lauva (spēka, modrības un drosmes simbols). Vidzemi un Latgali – grifs (bagātību sargātājs) – teiksmains sudrabots zvērs ar spārnotas lauvas ķermeni un ērgļa galvu. Zem vairoga ir divi ozola zari, kurus kopā savieno sakanbaltsarkanā lenta.
Latvijas valsts ģerboņa autori ir mākslinieki Vilis Krūmiņš un Rihards Zariņš.
Latvijā lieto trīs veida valsts ģerboņus – lielo, mazo papildināto un mazo ģerboni.
Karogs
Latvijas Republikas karogs ir sarkans ar baltu svītru. Karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī (karmīnsarkana), pasaulē mēdz dēvēt arī par “latviešu sarkano”. Karoga krāsu proporcijas ir 2:1:2, bet karoga garuma un platuma proporcijas ir 2:1.
Mākslinieks Ansis Cīrulis 1917.g. maijā izstrādāja karoga pašreizējo dizainu, balstoties uz vēsturiskām liecībām. Atskaņu hronikā atrodamas ziņas, ka 1279.gadā Cēsu latgaļi devušies cīņā ar sarkanbaltsarkano karogu. Šīs krāsas nolēma pieņemt par latviešu tautas nacionālajām krāsām.
Vēsture
Mūsdienu latviešu priekšteči Latvijas teritorijā no baltiem diferencējās apmēram 9.gadsimtā. Taču 13. gadsimtā šo teritoriju pakļāva Livonijas ordenis un kontrolēja to līdz 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13.gs. sākumā.
Livonijai sabrūkot 16.gs. otrajā pusē, Polijas kontrolē nonāca Latgale un lielākā Vidzemes daļa (izveidojot Inflantiju). Kurzeme un Zemgale kļuva par nosacīti neatkarīgo Kurzemes hercogisti.
Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi 1621.g., taču Zviedru laiki šajā Latvijas teritorijas daļā turpinājās tikai līdz 18.gs. sākumam, kad to no zviedriem pārņēma Krievija. Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijā, 1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. 1920.g. 1.maijā tika pieņemta Latvijas Konstitūcija - Satversme.
Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. 1940. gada 17. jūnijā, saskaņā ar Molotova-Rībentropa paktu, Latviju okupēja PSRS karaspēks un tā tika iekļauta PSRS.
Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrajā pasaules kara laikā, Latvija palika okupēta Padomju Savienības sastāvā līdz Padomju komunisma reformas sekmēja Latvijas neatkarības kustību un valsts atguva neatkarību 1991. gada 21. augustā. Kopš tā laika Latvija ir atjaunojusi saiknes ar Rietumiem un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.
Latvijas valsts himna
Latvijas Republikas valsts himna ir dziesma ”Dievs, svētī, Latviju!”. Himnas teksta un mūzikas autors ir Kārlis Baumanis. Pirmo reizi publiski dziesma dziedāta Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, kas notika 1873.g. jūnijā Rīgā. Pirmo reizi kā valsts himna dziedāta 1918.g. 18. novembrī Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas akta laikā. 1920.g. 7.jūnijā “Dievs, svētī, Latviju!” oficiāli apstiprināta par valsts himnu.
…
