Latvijas integrācijas ES ekonomiskie aspekti. Ekonomiskās politikas lēmumu deleģēšana ES struktūrām

1952. gadā tika izveidota Eiropas ogļu un tērauda kopiena (6 valstis – Francija, Vācija, Beļģija, Luksemburga, Nīderlande, Itālija). Vēlāk, 1957.gadā noslēdza Romas līgumu, ar kuru izveidoja Eiroatoma kopienu un arī Eiropas ekonomisko kopienu. Radās četras brīvas kustības – preču, pakalpojumu, kapitāla un personu. 1967.gadā apvienojās visas trīs kopienas un izveidojās Eiropas kopiena. Par kopēju monetāru politiku sāka runāt 80.gadu vidū. 1991.g. parakstīja Māstrihtas līgumu, kad kopienu pārdēvēja par savienību. Un viens uzdevums līgumā bija līdz 1999.gadam ieviest kopēju valūtu, izveidojot Eiropas monetāro savienību (EMS).1
Iestāšanās ES nozīmē arī pievienošanos Ekonomikas un monetārajai savienībai (EMS) un eiro ieviešanu. Tas nozīmē, ka pēc iestāšanās ES Latvijai jāapliecina spēja izpildīt EMS iestāšanās kritērijus, t.sk. Māstrihtas kritērijus, kas attiecas galvenokārt uz nominālajiem valsts attīstības rādītājiem un liecina par augstu noturīgas tautsaimniecības konverģences līmeni ar valstīm, kas jau lieto eiro. EMS paredz arī divu gadu ilgu dalību Valūtas kursa mehānismā II, kas nozīmē, ka vismaz 2 gadus pirms eiro ieviešanas latam jābūt piesaistītam eiro valūtai un lata kurss attiecībā pret eiro drīkst svārstīties ne vairāk kā +/- 15% robežās pret lata piesaistes kursu eiro.…