Latvijas valsts pirmie gadi (1918. – 1920.) ir iegājuši vēsturē ar nosaukumu – brīvības cīņu laiks. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts vadītāji smagās un mainīgās cīnās atbrīvoja Latviju no svešiem iebrucējiem un izcīnīja brīvību.
No 1920. līdz 1934. gadam valsts vara Latvijā atradās tautas vēlētu pārstāvju rokās. Līdz 1922. gadam šo tautas pārstāvju sanāksmi sauca par Satversmes sapulci, pēc tam – par Saeimu. Šo laiku tādēļ mēdz dēvēt par demokrātisko vai parlamentāro laikmetu (“Saeimas laikiem”). Šajos gados valdīja vislielākā domu, rakstu un biedrošanās brīvība. 1922. gadā tika pieņemta satversmes sapulces izstrādātā Latvijas Satversme jeb valsts iekārtas pamatlikums. Tajā tika noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kuras suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Par Latvijas pirmo valsts prezidentu Saeima 1922. gadā ievēlēja advokātu, LU goda doktoru, Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti (1859.g. 14.IX. – 1927.g. 14.III.). Čakste ar savu gudro un taisnīgo rīcību ieguva tautas un politisko partiju uzticību, kā arī nodibināja cieņu pret Valsts prezidenta amatu. Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti. Ievēlēts augstajā postenī atkārtoti 1925.g., viņš to pildīja līdz pat savai nāvei 1927. gadā. 1998.g. Šveicē Jungfraujohas kalnā atklātajā Brīvības zālē, kas veltīta 100 izcilākajiem pasaules demokrātiem, iemūžināts arī J. Čakstes vārds.
No 1927. līdz 1930. gadam Valsts prezidents bija advokāts Gustavs Zemgals (12.08.1871. – 06.01.1939.), kas 1918. novembrī vadīja Latvijas valsts proklamēšanas sēdi. No 1921. līdz 1923.gadam Zemgals bija kara ministrs Zigfrīda Meierovica valdībā. Pēc Latvijas Valsts pirmā prezidenta nāves 1927.gada 8.aprīlī Zemgalu ievēlēja par prezidentu. Savā prezidentūras laikā Zemgals gandrīz nemaz neiejaucās likumdevēja darbībā. Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930.gada aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš atteicās.…