Lienīte un Garausis

Teicējs: Un tā garausis pagriezās un pazuda krūmos. (vistas staigā pa pagalmu) Visu dienu Lienīte staigāja domīga un lika mieru vistām. Vakarā viņa laikā aizgāja gulēt un drīz vien aizmiga. Uz rīta pusi Lienīte sapņoja, ka dzenā vistas, sviež tām ar sprunguļiem, zemes pikām un oļiem, bet te sētsvidū ienāk briesmīgais garausis ar pūpolu slotu padusē, satver to aiz svārkiem un sāk pērt. No bailēm Lienīte atver acis un ieraudzīja, ka pie gultas stāv māte ar kārkla zaru rokā un , sizdama pa mīksto segu.
Māte: Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols!
Lienīte: Vai cik labi, ka tu neesi garausis.
Māte: Kāds garausis? Tu jau esi sasapņojusies.
Teicējs: Lienīte izstāstīja, ka viņa dienu iepriekš satikusies ar garausi un, ka tas par vistu dzenāšanu solījies viņu pērt.
Lienīte: Es vistas vairs nedzenāšu.
Māte: Nedzenā viss. Redzi, kādas skaistas olas šorīt sadējušas vistas? Priecīgas Lieldienas!
…