Lietu tiesību jēdziens:
Lietu tiesības ir tiesību nozare, kas regulē attiecības, kas pastāv starp tiesību subjektu un tiesību objektu. Lietu tiesībām ir prioritāra nozīme salīdzinot ar citām civilo tiesību nozarēm. Lietu tiesība ir spēkā pret jebkuru tiesību subjektu. Galvenā lietu tiesību īpatnība ir tā, ka šo tiesību objekts vienmēr ir materiālas dabas. Lietu tiesību objekts nevar būt darbība. Lieta, kas ir lietu tiesību objekts, vienmēr ir individuāla; tiesību subjektam piederošās lietu tiesības ir absolūtas.
Lietu tiesības apskata un regulē tiesiskās attiecības divos galvenajos veidos:
Īpašuma tiesības uz savu lietu;
Īpašuma tiesības uz svešu lietu;
Lietu tiesību priekšmets – ir pašas lietas (kas ir civiltiesiskā apgrozībā) un saistībā ar šīm lietām var nodibināt dažādas tiesības.
Valdījums - var piederēt gan īpašniekam gan nē. Valdījums ir faktiskā vara pār lietu.
Īpašums - pats galvenais lietu tiesību veids, šīs tiesības piešķir pilnu varu pār lietu
Servitūti un reālnastas - nepiešķir pilnu varu pār lietu, jo pati lieta pieder citam
Ķīlas tiesības - arī tiesības uz svešu lietu, taču īpatnējas ar to, ka piešķir ne īpašniekam tiesības rīkoties ar svešu lietu kā savu (rokas ķīla lombardā).
Lietu iedalījums:
Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas. Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru.
Ķermeniskas lietas ir vai nu atvietojamas, vai neatvietojamas. Atvietojamās ir tās, kurām parasti ievēro vienīgi šķiru, bet ne veidu, ne ari atsevišķu lietu par sevi, tā, ka tās piegādājot vai dodot atpakaļ jāraugās tikai, lai tās būtu noteiktas šķiras un labuma un tajā pašā daudzumā. …
