Lilijas

ATSKATS LILIJU VĒSTURĒ
Lilijas ir vieni no senākajiem kultūraugiem. Senatnē lilijas izmantoja uzturā, kosmētikā un kā ārstniecības augus apdegumu un citu brūču ārstēšanai. Baltās lilijas ornaments Senajā Ēģiptē bija attēlots jau pirms 4000 gadiem. Homērs savos darbos ir apjūsmojis liliju kā nevainības un cēluma simbolu. Lilijas bija arī Afrodītes rotas. Tās izmantoja dažādās ceremonijās dievnamu, piļu un cietokšņu izgreznošanai, kā arī upurēšanā dieviem.
Lilijas ir attēlotas baznīcu svētbildēs, altāru segās, sienu, vāžu un fresku apgleznojumos. No seniem laikiem ir saglabājušies zīmējumi, kur Kristus ir piesists lilijai, kura simbolizē dzīvības koku vai krustu.
Vārds lilija ir cēlies no grieķu vārda "leirion" - baltā, no kura vēlāk atvasināja latīņu nosaukumu lirium, ko pārveido-ja par Lilium. Pirmo reizi ar šādu ģints nosaukumu bija nosaukta baltā lilija - Lilium candidum, kura ir vissenāk pazīstamā lilija.
Baltās lilijas no Grieķijas aizveda uz Romas impēriju, kur tās bija attēlotas Diānas un Venēras pieminekļos. Vairākās Vidusjūras apgabala zemēs lilijas kļuva par nevainības, šķīstības un svētuma simbolu, līdzīgi kā ēģiptiešiem lotosa zieds. Romieši un vēlāk krusta karotāji baltās lilijas ieveda Rietumeiropā.
Sevišķi strauji lilijas izplatījās viduslaikos. Daudz balto li-liju var ieraudzīt viduslaiku ģerboņos, skulptūrās un svētbilžu gleznojumos. Francijā Ludviķa IX valdīšanas laikā lilija rotāja valsts ģerboni. XV gadsimtā Aragonas karalis Ferdinands nodibināja Baltās lilijas ordeni. Lilijas auga klosteru dārzos. Tās kļuva par kristietības simbolu un bija attēlotas baznīcas sakrālajos elementos. Kristietības simbolikā ir attēlota nevainība, skaidrība un šķīstība. Tāpēc par Jaunavas Marijas ziediem kļuva tieši baltās lilijas.
18. gs. sākuma ekspedīcijās Austrumāzijā tika savāktas un Eiropā un Amerikā ievestas daudzas liliju sugas. 19. gs. vairāki zinātnieki pētīja liliju sugām bagāto Kaukāza floru. Liliju audzēšana strauji attīstījās 20. gs. sākumā. Tam par iemeslu bija Rietumķīnā atrastā karaliskā lilija (L. regale) ar lieliem trompetveida smaržīgiem ziediem, kura strauji izplatījās Eiropā un Amerikā.
1932. gadā Lielbritānijā pulciņš liliju audzētāju apvienojās un nodibināja savu Liliju grupu (Lily Group) pie Karaliskās dārzkopības biedrības (Royal Horticultural Society - RHS), kurā var iestāties jebkurš entuziasts arī no citām valstīm. Grupa izdod gadagrāmatu "Lilijas un tām radnieciskie augi" (Lilies and Related Plants), ko par velti izsūta ap 600 saviem biedriem.
1947. gadā tika nodibināta Ziemeļamerikas liliju audzētāju apvienība (North American Lily Society - NALS), kura saviem biedriem izsūta bezmaksas gadagrāmatu un četrus ceturkšņa biļetenus.
Latvijas liliju audzētāji sadarbojas arī ar Eiropas liliju apvienību (Europāische Liliengesellschaft - ELG), kura saviem biedriem izsūta četrus biļetenus gadā. Biedra gada maksa ir DM 40 (apmēram Ls 14).
1960. gadā Anglijā tika izdots Starptautiskais liliju reģistrs (The International Lily Register - ILR), kura otrs izdevums sekoja tikai 1982. gadā. Tajā bija aprakstītas vairāk nekā 3200 šķirņu. Katru gadu iznāk ILR pielikums (Supplement), šogad jau 17. pēc kārtas, bet reģistrēto šķirņu skaits ir ap 7000.
Savu ieguldījumu liliju izzināšanā ārzemju periodikā devuši arī Latvijas liliju audzētāji: J. Lācis, V. Orehovs, A. Balode, A. Krūmiņš, D. Šķimele, J. Vasarietis, A. Zobova.
LILI JAS LATVIJĀ
Pirmās ziņas par lilijām Latvijā sastopamas J. Cigras dārzniecības 1805. gadā izdotajā katalogā, kur minētas piecas liliju sugas. 1890. gadā literatūrā jau minētas 19 liliju sugas un to varietātes. Ap 1925. gadu Latvijā parādījās karaliskā lilija (L. regale) un ātri iekaroja popularitāti. Specializētajos preses izdevumos parādījās publikācijas par lilijām. 1935. gadā profesors Pauls Galenieks aprakstījis 29 liliju sugas, no kurām 20 audzējis savā dārzā.
Vislielākais nopelns liliju introdukcijā un propagandā Latvijā bijis izcilajam speciālistam agronomam Viktoram Orehovam. 1939. gadā Dārzkopības žurnālā parādījās viņa raksti par lilijām. Jēkabpils dārzniecībā, kur V Orehovs strādāja, pēc kara bija savākta lielākā liliju kolekcija Latvijā. 1941. gadā V Orehovs uzsāka liliju krustošanu ar mērķi iegūt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotus augstvērtīgus hibrīdus. Viņa izveidotās šķirnes ir pazīstamas ne tikai Latvijā, bet arī aiz mūsu valsts robežām. Starptautiskajā liliju reģistrā iekļautas 156 Viktora Orehova selekcionētās liliju šķirnes.
1970. gadā V Orehovs sadarbībā ar V Nesauli izdeva pirmo grāmatu par lilijām latviešu valodā.
60. gadu beigās Latvijas selekcionāru saimi papildināja Jānis Vasarietis, sākot ar trompetlilijām, vēlāk pārejot uz Āzijas liliju hibrīdu grupu un šai grupā gūstot ievērojamus panākumus. 59 selekcionāra šķirnes iekļautas Starptautiskajā liliju reģistrā. J. Vasarietis pazīstams arī ar savām publikācijām un liliju propagandas darbu gan Latvijā, gan ārzemēs. Pēc V Orehova J. Vasarietis ir ražīgākais un populārākais liliju selekcionārs, un viņa izveidotās šķirnes sastopamas gan Latvijas, gan ārzemju liliju audzētāju dārzos.
Plašs liliju selekcijas darbs kopš 60. gadu beigām tiek veikts LU Botāniskajā dārzā direktora Ā. Zorgevica vadībā. Populāras ir selekcionāra šķirnes 'Dzintars', 'Rotala'. 80. gados sadarbībā ar bioloģi Antru Balodi izveidotas vairākas perspektīvas šķirnes gan 1., gan 6. grupā. 1989. gadā izdota Ā. Zorgevica un A. Balodes grāmata "Lilijas" - otrā liliju grāmata Latvijā latviešu valodā.
Pieaugot liliju popularitātei, ap 80. gadu vidu vairāku Dārzkopības un biškopības biedrības nodaļu paspārnē izveidojās liliju audzētāju apakšsekcijas, un 1986. gadā Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā, visai nepiemērotās telpās, notika pirmā liliju izstāde. 1987. gadā Botāniskajā dārzā tapa Liliju selekcionāru padome 11 cilvēku sastāvā. Jau pirmajā gadā padomei vērtēšanai tika parādīti 11 selekcionāru 76 hibrīdi, no kuriem 71 tika ieteikts tālākai pārbaudei. Jau iepriekš minēto selekcionāru saimei piebiedrojās līdz tam nepazīstami vai mazpazīstami selekcionāri: I. Zilgalvis, E. Fridrihsons, U. Laumanis, G. Maneka, T. Gertsons, V Grunte, I. Grīnberga, A. Krūmiņš, V. Rusinskis, M. Urstiņa, D. Šķimele.
1988. gada jūlijā DBB Liliju audzētāju sekcija organizēja otro liliju izstādi Rīgas pilī, kur diemžēl individuālajiem liliju kolekcionāriem un selekcionāriem eksponātus nācās izstādīt nepiemērotās priekštelpās un vestibilā, jo galveno zāli aizņēma abu botānisko dārzu šķirņu izmēģinājumu iecirkņu kolekcijas. Abās pirmajās liliju izstādēs netika vērtēts katra liliju audzētāja un selekcionāra individuālais darbs, eksponētāji palika anonīmi. Vērtējums tika dots pa DBB nodaļām pēc eksponēto šķirņu skaita.
1989. gada 15.-17. februārī Nacionālais botāniskais dārzs organizēja Starprepublikānisko liliju audzētāju sanāksmi - semināru, kurā piedalījās Baltijas republiku, Maskavas un citu toreizējās PSRS republiku liliju audzētāji un viesi no Polijas. Šīs sanāksmes laikā Baltijas republiku liliju audzētāji nolēma veidot no Maskavas neatkarīgu triju republiku liliju audzētāju organizāciju.

LILIJU BOTĀNISKAIS RAKSTUROJUMS
Lilijas pieder pie liliju dzimtas (Liliaceae) liliju ģints (Lilium) augiem. Lilija ir tipisks sīpolaugs.
Sīpols ir daudzgadīgs. Tajā uzkrājas barības vielas un attīstās lapu un ziedu aizmetņi. Salīdzinājumā ar citām sīpolpuķēm liliju sīpoliem nav segzvīņu, tāpēc pārstādot, transportējot vai uzglabājot sīpoli jāsargā no iežūšanas un mehāniskiem bojājumiem.
Sīpols ir klāts ar biezām, sulīgām zvīņlapām, kas dakstiņveidā sedz cita citu. Zvīņlapas ir piestiprinātas pie sīpola apakšējās daļas - pamatnes. Starp zvīņlapām veidojas aizstājēj sīpola aizmetnis - pumpurs, no kura attīstās jauns sīpols. Katra no sīpola atdalīta zvīņlapa var izveidot vienu vai vairākus jaunus sīpolus. Zvīņlapu krāsa atkarībā no sugas vai šķirnes īpatnībām var būt dažāda - balta, dzeltena, purpursārta u. c. Arī sīpolu forma var būt dažāda - koniska, olveida, apaļa, ovāla vai iegarena. Pēc aizstājēj sīpola aizmetņa izvietojuma un stublāja augšanas virziena liliju sīpolus iedala trīs tipos: koncentriskie sīpoli, stolonu tipa sīpoli un sakneņi.
Koncentriskā tipa sīpolā zvīņlapas izvietotas blīvi spirālveida. Jaunās zvīņlapas atrodas sīpola centrā apkārt stublājam. Ārējās, vecās zvīņlapas ik pēc 3-4 gadiem pakāpeniski atmirst. Ziedsīpola centrā pie pamatnes var veidoties 1 vai 2 aizstājēj sīpoli. Koncentriski sīpoli ir lielākajai daļai Āzijas grupas liliju, trompetlilijām un martagonlilijām.
Stolonu tipa sīpols. Pavasarī no sīpola veidojas virs-zemes stublājs un 1 vai 2 pazemes dzinumi - stoloni 3-4 cm garumā, klāti ar retām zvīņlapām. Katra stolona galotnē izaug jauns sīpols, piemēram, Kanādas lilijai (L. canadense), cēlajai lilijai (L. superbum).
Sakneņi. Panterlilijai (L. pardalinum) u. c. no sīpola sānu daļā zvīņlapu žāklē pie pamatnes attīstās ar zvīņlapām apauguši sakneņi jeb rizomi. Aizstājēj sīpols aug rindā blakus mātes sīpolam. Sīpols ar vairāku gadu dzinumiem veido sīpolu sakneni. Ik pēc 4 gadiem sazarojušies sakneņi jāsagriež gabalos un jāizstāda atsevišķi.
Stublājs veidojas no sīpola pamatnes. Tas var būt no 30 cm līdz dažu metru augstumam. Daudzām lilijām uz stublāja augsnē tuvu zemes virskārtai attīstās vairsīpoliņi. Dažām lilijām uz stublāja lapu žāklēs veidojas pumpursīpoliņi, kuri ir vērtīgi pavairošanai, bet dārzā izraisa šķirņu sajaukumu.
Lapas var būt sakārtotas divējādi: spirālē un mieturos. Martagonlilijām, panterlilijām u. c. lapas izvietotas vairākos mieturos, turpretim trompetlilijām un Āzijas grupas liliju šķirnēm lapas uz stublāja ir izkārtotas spirālē.
Ziedam ir sešas apziedņa lapas un sešas putekšņlapas, kas sastāv no putekšnīcas un kātiņa. Putekšņlapas apļveidā aptver irbuli. Irbulis ir tievs, diegveida, parasti garāks par putekšņlapām un augšgalā beidzas ar trīs daivainu drīksnu.

…