Logos – vārds, paidija – mācība, zinātne, kas ietver sevī valodas defektu novēršanas teoriju un praksi, atklāj defektu rašanās cēloņus un veic praktisko darba kompleksu. Logopēdija – viena no speciālās pedagoģijas nozarēm. Bez tām arī vēl tiflopedagoģija, oligofrēnopedagoģija, surdopedadoģija. Logopēdija pēta valodas traucējumu cēloņus, simptomātiku, defekta struktūru. Logopāti – personas ar valodas traucērjumiem. Logopātu runa ir nepareiza fonētiskā, gramatiskā un leksiskā ziņā. Bieži logopāta runa neatbilst bērna vecumam. Runas defekti paši neizzūd, tie ir jālabo. Tas kavē bērna attīstību. Atkarībā no vecuma ir prmsskolas, skolas, pieaugušo (klīniskās, neiroloģiskās nodaļās) logopēdi.
Logopēdija saistīta ar anatomiju, fizioloģiju, pedagoģiju, psiholoģiju, valodniecību, ārstniecisko fizkultūru, otolaringoloģiju, neirofizioloģiju un neiropatoloģiju.
Pēdēlos gados strauji pieaug logopātu skaits. Masu skolās apmēram 40-50 % bērnu ar valodas traucējumiem. Faktori, kas to ietekmē:
labāka uzskaite,
medicīnas attīstība,
dzimst bērni ar lūpu, aukslēju šķēlumiem (ekoloģijas dēļ),
traumas (galvas smadzeņu, dzembdību),
dzīves straujais ritms.
Logopēdijas uzdevumi:
valodas traucējumu izplatības, simptomātikas un cēloņu izpēte,
jāizpēta, kā valodas traucējumi ietekmē personības veidošanos, bērnu psihisko un fizisko attīstību,
noskaidrot valodas defektu mehānismus un struktūru,
sistematizēt un klasificēt valodas traucējumus,
izstrādāt principus un metodes runas traucējumu diagnosticēšanai un korekcijai,
valodas traucējumu profilakse,
jāpilnveido logopēdiskās palīdzības organizācija.
Teorijai un praksei jābūt saistītām. Teorija – dinamika, mehānismi, valodas traucējumu struktūra. Prakse – korekcija, profilaktiskā darba korekcija. Lai logopēdu darbs būtu sekmīgs, nepieciešami attiecīgi apstākļi sadarbībai ar citiem speciālistiem – pediatriem, psihiatriem, neiropatologiem, lingvistiem. Cieša saikne starp teoriju un praksi. Pilnīgi jāpārzina valodas defekta raksturs. Jāņem vērā logopāta vecums, jo ātrāk sāks labot runas defektu, jo labāk. Līdz 4 -5 g.v. fizioloģiskā šļupstēšana. Stostīšanos var sākt labot no 2 g.v. Valodas defekts jo ilgāks, jo noturīgāks. Jābūt labai sadarbībai ar vecākiem un pedagogiem. Korekcijas darbam jānorit visu diennakti, izņemot, kad guļ. Lielākais darbs vecākiem.
Logopātu attieksme pret savu defektu. Bieži valodas defekts nav izolēts no psihiskās simptomātikas. Reti sastop tīras valodas traucējumu formas. Reti bērns neizrunā tikai vienu skaņu, parasti tā ir skaņu grupa.
Logopēdiskā darba virzieni.
Runas korekcija un attīstība.
Motorikas korekcija: *artikulatorā motorika,
*vispārīgā motorika (roku, kāju),
*sīkā motorika (pirkstu).
Sensoro funkciju attīstīšana (redzes, dzirdes).
Psihisko funkciju attīstīšana (domāšana, atmiņa, uztvere, uzmanība).
Bērna personības izveide (sociālo attiecību korekcija).
Jāstrādā ar vecākiem un pedagogiem. Lai būtu mērķtiecīgs logopēda darbs, jābūt speciālistam savā nozarē.
Valodas teorija.
Vispārīgs jēdziens par runu. Cilvēka runas funkcija – augsti organizēta funkcija, ko apgūst dzīves laikā (2.signālsistēma). Runas funkciju var apskatīt no dažādiem viedokļiem:
no fizioloģiskā – kā strādā runas aparāts, kā saistīts perifērais runas aparāts ar centrālām galvas smadzenēm,
no psiholingvistiskā – motīvs, motīva realizācija,
no lingvistiskā – kā skaņas sakārtojas zilbēs, zilbes vārdos, vārdi teikumos.
Valoda un runa ir hažādi jēdzieni.…
