Tautsaimniecības (T) attīstību nosaka valsts budžets, inflācija, bezdarbs, ekonomiskā izaugsme (iekšzemes kopprodukts IKP).
Makroekonomika (M) parādījās 1930 kā virziens (līdz tam uzskatīja, ka viss ir kopā, saucās tikai mikroekonomika).
Fišers – valsts ir atkarīga no katra uzņ-ma un katras mājsaimn-as attīstības-visi kopā mēs veidojam T.
Mikro-primārā, makro-sekundārā, abas ļoti saistītas.
M pamatlicējs Keinss izzstrādā M pamatnoteikumus 1936 „Par nodarbinātības procesiem”
M-mācība par visu ekonomikas subjektu – mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku – kopdarbību T-as līmenī. (Mikkroekonomika dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību tirgu).
M parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā: kāds ir ražošanas apjoms, vidējais cenu līmenis, nodarbinātība, iedzīvotāju reālie ienākumi noteiktā laika periodā., tātad jaut-i, kas skar iedzīvotāju labklājību. M raksturo ekonomisko procesu un parādību mijiedarbību.
M modelis sastāv no šādiem komponentiem :
-konkrētas problēmas izvirzišana un pieņēmumi (ietver svarīgāko, mazsvarīgo ignorē – pieņem, ka cena ir vissvarīgākais, ienākumus un gaumi ignorē);
-izvirzītajai problēmai atbilstošas inf-jas vākšana (konkrēti fakti, atlase, apstrāde, datu analīze un apraksts
-savstarpējo sakarību ievērošana (cēloņsakarību noskaidrošana, prognožu izstrāde);
-vispārinājumi jeb formulējumi.
M galvenā problēma – kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma noteicēju faktu analīze.
M būtiskais jautājums- ekonomikas izaugsme un ar to saistītās problēmas.
M līmeni apskata 3 savstarpēji saistītus tirgus – preču, darba un naudas (finanšu) tirgus., kā arī ar tām saistītās M parādības – ekonomikas izaugsme, bezdarbs, inflācija, procentu likmes, valūtas kurss.
M nevar skatīt atrauti no valdības politiskās darbības. Galvenie instrumenti ar ko valdība iedarbojas uz valsts ekonomikas funkcionēšanu kopumā ir – nodokļu likmes, vaksts budžeta izdevumi, subsīdijas, procentu likmes, naudas apgrozības regulēšana, dažādas sociālās programmas.…
