Mantojuma tiesības romiešu izpratnē un padomju laikos

Cieši saistītas ar ģimenes tiesībām.
Mantošana – ir mantas aktīva un pasīva pāreja no vienas personas uz citu nāves gadījumā.
Manta – ir visu to tiesību un saistību kopība, kas kadai personai pieder.
Mantinieks – persona, uz kuru pāriet mirušas personas manta.
Šīs tiesības un saistības neizbeidzas, pārmainas tikai to subjekti. Izņemums: mantošanas tiesības un saistības izbeidzas personālservitūtu gadījumā.
Mantojuma pamatā ir:
Universālā sukcesija (mantinieka/u iestāšanos nomirēja vietā)
Singulārsucsesija (atsevišķu lietu novēlējums dažām personām ārpus visparīgas mantošanas kārtības)
Legāts (legatum) – īpašs blakusnovēlējums testamentā paveles formā (pienākums izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu)
Fideikomis (fideicommissum) - īpašs blakusnovēlējums testamentā lūdzošā veidā (pienākums izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu).
Var mantot pēc:
Testamenta (lat. testamentum) – ir vienpusīgs formāls akts, ko kāda persona taisa savas nāves gadījumam par savu mantu
Likuma
Īpatnība: vienlaicīgi nevarēja mantot pēc likuma un pēc testamenta; priekšroka tika dota testamentārajai mantošanai.…