Mārtiņi

Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi (10. novembrī) iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tas ir laiks, kad jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Ja pēc Mārtiņdienas zemi vēl ar – nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža, jo zemes atpūtu vairs nedrīkst traucēt.
Ar Mārtiņiem beidzas pieguļas laiks; arī lopus nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem – zirgus un govis plēš vilki, kam šai dienā atļauts darīt, ko grib.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī paredzētos lopus, un kopā ar apkūlībām dzer cūku bēres. Pēc pabeigtiem darbiem dzīrēs nāk pats Dieviņš;
Mīļš Dieviņš mums vaicāja,
Kādu godu mēs dzeram:
Mēs dzeram cūku bēres,
Miežu, rudzu apkūlības.
Kas tad ir Mārtiņš? Pēc viena no skaidrojumiem, Mārtiņš stājies senākā Miesmeša vietā, jo pēdējais ir “rudens vīrs”, kad kauj cūkas un žāvē gaļu.
Bieži Mārtiņu min kopā ar Ūsiņu: ko Ūsiņš pavasarī ir iesācis – to Mārtiņš rudenī nobeidz. Abi ir zirgu un bišu sargātāji, abiem viņiem ziedo gaili.
Pēc ticējumiem tas notika tā. Saimnieks aiznesa gaili uz zirgu stalli, nostājās pēc kārtas pie katra zirga un apcēla visapkārt pret Sauli, nevis pa Saulei, lai nepiemestos kāds ļaunums.
…