Minoritāšu tiesības un aizsardzība

1918. gada 11. februārī šis ASV prezidents atkārtoti paziņoja, ka, tikai respektējot starptautiskās kopdzīves principu- tautu pašnoteikšanos, varēs noslēgt mieru un izveidot valstu normālu attiecību sistēmu Eiropā.1 1919. gadā sakarā ar Krievijas impērijas sabrukumu un pēc Vācijas un Austroungārijas sakāves, daudzas nācijas Vidus un Austrumeiropā atguva vai ieguva neatkarību, izveidoja vai teritoriāli pārveidoja savas valstis atbilstoši savām nacionālām interesēm un iecerēm. Šis process notika dažādos etnonacionālos variantos. Somijā, Igaunijā, Latvijā, Baltkrievijā un Ukrainā etnokulturālā pamatnācija centās izveidot valsti savā etniskajā teritorijā, kurā tā bija vairākums.2 Savukārt, poļu nācija tiecās veidot savu nacionālo valsti Polijas vēsturiskajā valstiskajā teritorijā, kura tai piederēja līdz sadalīšanai 18. gs. un kurā bija saglabājusies poļu kultūras un valodas ietekme. Visos šajos variantos nacionālās un daudznacionālās valstis veidojās teritorijās, kurās dzīvoja arī lielās minoritātes, bet atsevišķos apgabalos titulnācijām nepiederošās tautības pat bija iedzīvotāju vairākums.3 Gandrīz visās jaunajās nacionālajās valstīs (izņemot Igauniju), kur blakus pamatnācijai dzīvoja minoritātes ar savām nacionālām interesēm, radās nesaskaņa starp jauno valstu nacionālo vienotības principu un iedzīvotāju daudznacionalitāti. Pirmais līgums, ko Antante Parīzē noslēdza ar vienu no jaunajām valstīm, bija līgums ar Poliju, kas tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā. Polija pieņēma visus tai izvirzītos noteikumus. …