Divdesmit piektā nodaļa. Par pedantismu. Monteņa laikā par pedantiem sauca skolotājus.
Par mācīšanos, zinātnēm, un sasniegumiem.
Mēs nopūlamies, lai noslogotu tikai atmiņu, bet prātu un sirdsapziņu atstājam tukšu.
Skolotāji ir pedanti, kas izlasa kaut ko un tad vēlas stāstīt to citiem..
Mūsu gudrība, tā vismaz es uzskatu, sastāv tikai no tā, ko mēs zinām attiecīgajā acumirklī, nevis no tā, ko mēs zinājām, un tikpat maz no mūsu nākamajām zināšanām.
Mēs tik ļoti balstāmies uz citu rokām, ka zaudējam savus spēkus. Gudri mēs varam būt tikai pašu gudrības dēļ.
Divdesmit sestā nodaļa. Par bērnu audzināšanu.
Bērnu noslieces bērnībā izpaužas tik vāji, tik neskaidri; viņu dotumi ir tik nenoteikti un mānīgi, ka grūti no tā visa veidot kādu noteiktu spriedumu. Cilvēki, piesavinoties paražas, citu uzskatus un likumus, viegli izmainās vai noslēpj savu īsto seju.
Grūti ir pārveidot ari to, ko cilvēkā ielikusi pati daba. Tāpēc bērnus vajag virzīt uz labāko un derīgāko, tik viegli nepaļaujoties uz paviršiem minējumiem un prognozēm.
Bērnam no labas ģimenes, kurā tiecas pēc zinībām ne jau peļņas dēļ, ne tik daudz ārējas pieklājības dēļ, kā iekšējas nepieciešamības dēļ un lai sevi bagātinātu un izdaiļotu no iekšpuses.. izvēlēties audzinātājam drīzāk labu nekā pilnu galvu. Svarīgi, lai audzinātājs uzklausa savu skolnieku.
Lai skolotājs prasa no skolnieka nevis stundā teikto vārdu atcerēšanos, bet to jēgu un būtību.
Cilvēka izglītošana, viņa darbs un viņa pētījumi kalpo tikai vienam mērķim – viņa personības veidošanai.
Bērnam jāiemācās ielaisties sarunā vai strīdā tikai tādā gadījumā, ka viņš redz, ka pretinieks ir šādas cīņas cienīgs. Lai skolnieka sirdsapziņa un tikums atspoguļojas viņa runā, un lai viņam nebūtu cita vadoņa kā tikai saprāts.
Māka apdomāties un sevi pārlabot, atzīt strīda karstumā savu kļūdīšanos – tās ir retas, vērtīgas un filozofiem raksturīgas īpašības.
Lai viņš jauneklim mazāk māca pašus notikums, bet vairāk – prasmi spriest par tiem.
…
