Telekomunikāciju industrija jau kopš pirmsākumiem, vērtējot investīcijas, vienmēr ir bijusi tehnoloģiski visintensīvākā. Bet ne tikai: telekomunikāciju nozare kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem reizi desmit gados ir piedzīvojusi kvalitatīvu tehnoloģijas paaudzes nomaiņu.
1980. gadi iezīmējās ar pāreju uz ciparu centrālēm. Latvijā sakarā ar novājināto PSRS režīmu tā sabrukšanas priekšvakarā civilajā tautsaimniecības nozarē bija iestājusies ekonomiska stagnācija, tāpēc telekomunikāciju tīklu atjaunināšana un mobilo tīklu izbūve notika tikai 90. gadu sākumā. Arī Latvijā tika ieviestas ciparu telefona centrāles un datu pārraides pakalpojumi biznesa klientiem. Sākotnēji tiem bija maz intelekta, jo tie kā īrētā līnija piekļuves galos aizņēma fizisko nesēju, savukārt maģistrālajā tīklā - n/x TDM takts joslas (time slots).
90. gadu beigās notika kārtējā tehnoloģijas nomaiņa un ieviestais ATM (Asynchronous Transfer Mode) protokola tehnoloģijas tīkls vēl tagad tiek izmantots gan fiksēto un mobilo pakalpojumu sniedzēju, gan uzņēmumu tīklos. No pakalpojumu funkcionālo komponentu viedokļa raugoties, integrēta iekārtu funkcionalitāte un specializētas mikroelektronikas lietošana vēl nesen tika uzskatīta par ieguvumu, tomēr tehnoloģisko jauninājumu dzītās, nepārtraukti attīstošās pakalpojumu vides izmaiņas un universālu procesoru veiktspējas turpinošais attīstības skrējiens ir mainījis ne tikai iekārtu ražotāju labo toni. Ekonomiskās efektivitātes dzīti, unifikācijas skrējienā tiek radīts arvien mazāk unikālu vienam mērķim paredzētu produktu, bet vērojama standartizētu komerciālu iekārtu (COTS – Commercial Of The Shelve) lietošana. Arī pakalpojumu sniedzēji, pamatā konkurences iespaidā, arvien vairāk pievēršas no telekomunikāciju iekārtu ražotāju (Telecommunications Equipment Manufacturers – TEM) slēgto īpašumtiesību standartiem mazāk atkarīgiem risinājumiem. Pakalpojumu nodrošināšanas integrācija noslēgtā sistēmā joprojām ir tipiska sakaru risinājumu arhitektūra. …
