Modernisma attīstība 20.gadsimta otrajā pusē

Dzejolī autors izmantoja tādus pretstatu tēlus kā Taimsskvērs un sēta/kūts, meitas un govis/cūkas, govs brunčos, meitu māvieni. Ar šādu paņēmienu Gunars Saliņš projicē dzimtenes ainas pret svešo vidi, kā sava veida ekrānu. Autoram izdodas attēlot Latvijas un Ņujorkas vides atšķirības, sapludinot tās kopā vienā dzejolī. Dzejolis bija veltīts autora draugam dzejniekam Dzintaram Sodumam, kas tolaik atbrauca uz ASV no Zviedrijas. Manuprāt, šajā dzejolī G. Saliņš pauž, ka, draugu satiekot, viņam uznāca nostaļģijas vilnis, ka draugs atgādināja viņam par dzimtenē valdošo atmosfēru.
7.Izlasīt m.g. 143.lpp. dzejoli “Dzimtenes ābols” un atb. uz jaut. :(6.p)
-kā dzejolī izskan ilgas pēc dzimtenes,
-izskaidro dzejoļa pēdējās rindas, ko autors ar tam gribējis pateikt?
Dzejolī spilgti un skaidri ir lasāmas autora ilgas pēc dzimtenes. Par tām liecina vārdu savienojumi un rindas, kurās tiek minēta Latvija un tai piemītošais gars, ainas: “Veselauskas pagasta augļu dārziem..” , “...Matīsa ielas ābolu tirgu.” , “ ...Latvijas brūnajām ganību zāle.” , “Klusi lauki, rāma tāle.” Lasot šo dzejoli, lasītājs saprot, ka dzejniekam bijis ļoti skumji un vientuļi, pat draugu lokā un rietumu pasaulē (“...esmu lielpilsētas delīriķis.” , “...esam iekrituši renstelē ar smaidu uz leju.”).
Pēdējās rindās ir salasāms autora garīgais stāvoklis – skumjš, satraukts, melanholisks un nostaļģisks. Linards Tauns (autors) pauž, ka viņš ar savu dzeju ir “iekritis renstelē”, ko var saprast kā depresiju, “ar smaidu uz leju”, proti, ļoti bēdīgā noskaņā.
…