Vilfredo Pareto uzskatīja, ka elites ir vairākas. Pie varas ir viena elite, bet pārējās par varu cīnās. Šī cīņa starp elitēm ir politiskais process. Pareto uzskatīja, ka tauta nepiedalās politikā, tā bija tikai skatītājs. Politika veidojas kā elitu cīņas rezultāts. Tauta ir tā, uz ko elite cenšas iedarboties. Elite cilvēku varēja vadīt un iespaidot, balstoties uz cilvēku instinktiem:
1)sabiedriskais instinkts – nepieciešams radīt ilūziju, ka cilvēks ir sabiedriski svarīgs;
2)kombināciju instinkts - ik pa laikam vidusmēra pilsonim paliek garlaicīgi un nepieciešamas izmaiņas;
3)personisko jūtu demonstrēšanas instinkts – parādot jūtīgo pusi, iespējams iežēlināt un pietuvināties cilvēkiem;
4)stāvokļa noteiktības instinkts – cilvēka neiesaistīšana apkārt mainīgajos apstākļos, politikā – visi sola, reti kurš pilda;
5)indivīda veseluma instinkts - nepatīkami priekšā redzēt cilvēku ar fiziskiem defektiem;
6)seksualitātes instinkts – cenšas veidot saskarsmi ar patīkamiem, seksuāli pievilcīgiem cilvēkiem.
Vēl viens elitu teorijas pārstāvis bija Roberts Mihelss, kurš pamatoja „oligarhijas dzelzs likumu” – ne tikai valstī, bet jebkurā sociālajā organizācijā veidojas elite jeb oligarhija. Tikko sabiedrība attīstās parādās valdītāji un valdāmie. Sabiedrība ir attīstāma. Kad rodas sarežģītāki darbi un pienākumi – sabiedrības attīstības rezultātā šķeļas tauta un veidojas elite un tauta.
Elitārisma kopējās tēzes:
1)Sabiedrībai ir nepieciešama gudrās elites vadība;
2)Tauta nav spējīga sevi pārvaldīt bez elites palīdzības;
3)Neļaujot izveidoties elitei, demokrātija sabruks;
4)Elitē nonāk tikai vispiemērotākie, spējīgākie cilvēki.
Elitu teorija ir pamatojums starpkaru perioda autoritārisma un totalitārisma vilnim. Piemēram, Musolīni uz to balstījās, dibinot fašistisku valsti.
…