Novembrī nacisti zaudēja divus miljonus balsu, un attiecīgi samazinājās viņu vietu skaits – līdz 196. Likās, ka ir sākusies pretreakcija pret viņu vardarbīgumu. Tas iedrošināja politiķus, kuri nekādi nespēja noticēt, ka Hitlers ir bīstams. 1933. gada janvārī notika sarunas starp nacionālistiem un nacistiem par koalīcijas valdības izveidošanu. 1933.gada 30.janvārī Hitlers kļuva par Vācijas kancleru.
Hitlers gribēja iegūt vairākumu Reihstāgā un pierunāja Hindenburgu rīkot vēl vienas vēlēšanas. Nacisti tagad kontrolēja radio, presi un valdības finanses un vadīja masu propagandas kampaņu. Februāra beigās, nedēļu pirms paredzētajām vēlēšanām, ugunsgrēks nopostīja Reihstāga ēku Berlīnē. Kaut gan ir iespējams, ka tas bija nacistu darbs, ugunsgrēkā tika vainoti komunisti. Ar to tika attaisnota nedēļu ilga, neierobežota izrēķināšanās ar komunistiem un visiem citiem pretiniekiem. Dekrēts par ārkārtēju stāvokli apturēja indivīda brīvības garantijas, kas bija ietvertas konstitūcijā.
Tam visam par spīti vēlēšanās nacisti saņēma tikai 37.3 procentus balsu, taču komunistu partija bija apspiesta. Nacistu partija kļuva par lielāko politisko spēku Reihstāgā. Nākamajā gadā prezidents Hindenburgs iecēla Hitleru Vācijas premjerministra jeb kanclera amatā. Tas piešķīra kancleram diktatoriskas pilnvaras uz četriem gadiem. Tagad Hitlers varēja izdot kādus vien dekrētus vēlējās un Vācijas īsajam demokrātijas mēģinājumam bija pienācis gals. Tā demokrātiskā ceļā, ar lielas daļas vācu tautas atbalstu pie varas nāca cilvēki, kuri izveidoja vienu no baisākajiem politiskajiem režīmiem cilvēces vēsturē. Vācu tauta pati bija ievēlējusi cilvēkus, kuri tuvākajā nākotnē noveda pie iznīcības ne tikai ebrejus un čigānus, bet arī pašu vācu tautu kopā ar daudzām citām Eiropas tautām.
…
