Nepiepildītu alku atklāsme Raiņa lugā "Jāzeps un viņa brāļi"

Jānis Pliekšāns, labāk pazīstams kā Rainis, ir 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma latviešu literatūras klasiķis. Traģēdijā „Jāzeps un viņa brāļi”, kurā tiek izmantoti motīvi no Vecās Derības leģendas par Jāzepu, autors rāda cilvēka nepieciešamību mīlēt un būt saprastam, kā arī nepieciešamību ienīst un rast taisnību.
Jāzeps, viens no Jēkaba 12 dēliem, ir sapņotājs un pavisam ne tāds kā brāļi. Jau pirmajā sarunā ar Jēkabu Jāzeps saka:
„Tēvs, tā tu toreiz cīnījies ar dievu,
Un uzvarēts viņš tevi svētīja,
Un visa zeme tika tevim dota.
Tā es ar zemi gribu cīnīties.
Ar šķēpu uzplēšu es krūtis
Un viņas dēlu kviesi pļauju nost
Ar trītu asmeni. Bet uzvarēts
Viņš mani svētī ar un graudus dod.”
Tas ir sapnis, kurā viņš redz sevi cīnoties ar dabu, visvarenāko spēku, viņš atklāj savas vēlme, cīņas sparu, uzņēmību, savu pārākumu. Arī turpmākajā sarunā Jāzeps saka, ka „man tīras rokas būs un baltas drēbes”. Viņš zina, ko grib, sarunās to pasaka ar pārlicību un tālredzīgumu, viņam ir stingra nostāja panākt savus mērķus, un kādā sarunā ar brāļiem viņš saka:
„Tā būs! Tā būs! Man simtkārt zeme zels.
Dievs manim ar to sludināja šodien.
Man zeme ziedēs debess svētībā.”…