Secinājumi
Neredzīgais Indriķis ir viens no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem un pirmais, kura dzeja tulkota un publicēta, tāpēc par viņu nav pieejama liela un daudzveidīga informācija.
Neredzīgais Indriķis dzimis 1783. gada 15. maijā Kurzemē Apriķu draudzes Elkalejās. dzimtcilvēku ģimenē, tāpēc bez uzvārda. Miris 1828. gada 24. janvārī turpat (pirms 180 gadiem).
Neredzīgais Indriķis nodzīvoja "Elkalejās" visu savu mūžu un tika apbedīts Ģibortu kapsētā pie Apriķiem. 1935. gadā tur uzstādīja piemiņas akmeni, bet jau mūsdienās – Viļņa Titāna darināto piemiņas zīmi ar Austras koka simbolu ar tekstu braila rakstā.
Bērnībā 5 gadu vecumā zaudējis redzi, tomēr izmācījies par drēbnieku un kurpnieku. Bijis apdāvināts, viegli iegaumējis priekšā lasīto vai citādi dzirdēto, tādējādi iepazinis Vecā Stendera un K. Fīrekera dzeju. Sācis pats sacerēt, pats arī savas dziesmas dziedājis.
Apriķu draudzes mācītājs K.G Elferfelds daļu Neredzīgā Indriķa dziesmu pierakstījis un izdevis krājumā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” (1806), kas bija pirmā dzejoļu grāmata, kuras autors bija latvietis. Tur ievietotā dzeja, arī Apriķu ķestera Vāveru Andža sacerējums ir izteikti reliģiska satura darbi, kuros skaidri redzama ļoti lielā G. F. Stendera laicīgo “ziņģu” iedibināto tradīciju ietekme.
Elferfelds par N. I. rakstījis vācu presē, dažus dzejoļus pārtulkojis vāciski. N. I dzejo par savu nelaimi, par paļaušanos uz Dievu, slavē dzimtbūšanas atcelšanu, palikdams Vecā Stendera dzejas idejiskajā un mākslinieciskajā līmenī, tāpēc tautas sāpes un vēlmes viņš īsti izteikt nespēj.
Kaut gan Neredzīgā Indriķa dzeja ir stipri reliģioza, tajā lielu lomu spēlē mīlestība, draudzība, dabas izjūta un racionālisma laikmetam neparasta emociju plūsma, tur atspoguļojas viņa bēdu pilnā dzīve. Neredzīgā Indriķa dzejā ir gan sirsnīgi izjusti individuālie pārdzīvojumi, gan arī sava laika sabiedrisko norišu atskaņas. Neredzīgā Indriķa darbos saskatāmas klasicisma iezīmes.
…
