Optiskā māksla

Optiskās mākslas priekšteči ir Lāslo Mohojs – Naģs, Naums, Gabo, Antuāns Pevsners. Virziens dzima Francijā, pēc tam izplatījās visā Eiropā, Amerikā, tā uzplaukums sākās 60. gadu vidū ar pirmo izstādi Ņujorkā (1964 – 1965). Opārts turpināja modernismam raksturīgo rūpniecības cildināšanu, akcentēja gaismas efektu neparastību un iedarbīgumu. Opārta mākslas galvenais bija nevis mākslas darbs, bet tā radītais iespaids, tāpēc arī nosaukums – optiskā māksla. Efekti tika radīti izmantojot asus krāsu kontrastus, spirālveida izlocītu līniju krustošanos, kā arī dažāda rakstura gaismas ķermeņiem. Opārta pārstāvji ar gaismas mirgojuma iedarbību un maldinošām dziļuma perspektīvām krāsainajās plaknēs sagādāja skatītājiem jaunus mānīga iespaida pārdzīvojumus, tas tiecās sistemātiski stimulēt aci, lai tādā ceļā intensificētu redzi. Mākslinieki rada uz maza vai milzīga formāta, atkarībā no ieceres un materiāla. Mazos formātus pārstāv izvagotas, apdrukātas vai kaltas metāla, vai stikla lietas plāksnes, kas domātas kāršanai pie sienas. Lielie formāti atdzīvina sabiedriskas vietas arhitektūru. Tiek izmantoti – organiskais stikls, metāls, elektrības vadi. Elektriskās lampiņas, neoni un motori.…