1. Organizācija kā sociālā sistēma.
Skaidrojumi organizācijas kā sociālas sistēmas definīcijai nav vienoti. Kā viens no vispārīgākajiem raksturojumiem tiek minēts organizāciju attīstības pētniecisko skolu izveide. Otrs būtisks organizācijas kā sociālas sistēmas attīstības faktors ir urbanizācija. Iedzīvotāju migrācijas rezultātā no laukiem uz pilsētām veidojas neviendabīga vide. Migranti no lauku rajoniem ne vienmēr iekļaujas pilsētas dzīvē, kas savukārt maina organizāciju ārējo un arī iekšējo vidi. Trešais faktors, kas ietekmē organizāciju kā sociālas sistēmas eksistenci, ir finansu sfēra. Bieži vien finanses depersonalizē cilvēku attiecības. Ceturtais svarīgais faktors pēc Stinčkomba uzskata, ir sabiedrības politiskā bāze. Veidojoties jaunām organizācijām, politiskās revolūcijas un citi politiskie procesi maina varas izkārtojumu, kas savukārt gan tieši, gan netieši ietekmē organizācijas dzīvi. Pēdējais, piektais faktors, kas ir raksturīgs organizācijai kā sociālai sistēmai, ir organizāciju blīvums. Lielāks organizāciju blīvums rada lielāku iespēju iedzīvotājiem gūt sabiedrisko pieredzi.
Lai kādu cilvēku grupu varētu dēvēt par organizāciju, ir nepieciešami vismaz 3 priekšnosacījumi:
• jābūt vismaz 2 cilvēkiem;
• jābūt vismaz 1 kopīgam mērķim, kura dēļ ir vērts cīnīties;
• grupas dalībnieki ar nolūku strādā, lai sasniegtu kopīgo mērķi.[2.]
Sistēmu teorijā sistēma tiek izprasta kā no atsevišķiem struktūras komponentiem sastāvoša vide, kur satiekas vesela virkne nosacījumu sistēmas izdzīvošanai. Tiek pieņemts, ka jebkurš sistēmas līmenis ir uzskatāms kā vides elements. Sistēmas pieeja organizācijai iekļauj arī atbildes, reakcijas konceptu – pašregulējošu procesu, kas atspoguļo atbildes reakciju uz spiedienu, kas tiek izdarīts uz sistēmu. Sociālās sistēmas koncepts, kas tiek attiecināts uz organizācijām ir izstrādāts Meijo pētījumos, kur kopējā pieeja bija raksturīga funkcionālismam jeb strukturālajam funkcionālismam.
…
