Katrai organizācijai ,veidojot savu kultūru ,jārisina divas problēmas:
• Iekšējā adaptācija – kā labākā veidā katram darbiniekam izveidot un uzturēt saikni ar iekšējo vidi;
• Iekšējā integrācija – kā panākt koordināciju uzņēmuma iekšienē – personāla vadības sistēmas izveidi ,uzvedības normu izstrādi ,motivācijas modeļa izvēli ,atalgojuma un soda sankciju sistēmas noteikšanu, kopīgo vērtību pieņemšana.
Abas problēmas ,kaut arī atšķirīgas ,tomēr ietekmē viena otru.
Veidojot uzņēmumu vai organizāciju ,vadībai jāpārdomā un jāizveido kultūras pirmmodelis – koncepcija. Vienā gadījumā var pamatoties uz demokrātiskāku pieeju , otrā – uz izteiktu centralizāciju un pakļaušanu. Kultūras koncepcijas satur vairākus komponentus ,kurus nosacīti var iedalīt:
• Idejiskos (normas ,vērtības, pamat priekšraksti);
• Uzvedības (rituāli, leģendas ,simboli ,sadzīviskā rīcība ,attieksme pret klientu, kolēģiem ).
Abi komponenti ir savstarpēji saistīti , turklāt uzvedības komponenti ir idejiskā komponenta izpausmes rīcībā. Piemēram, ja atklātība ir uzvedības norma ,tad ,pastāvot atgriezeniskai saiknei , atklāta un radoša kopsapulce ir šīs normas izpausme, kurā darbinieki nonāk sasvstarpējā saistībā un saskarsmē.…