Uztura līgums
Nereti ir situācijas, kad veciem cilvēkiem nav ne bērnu, ne tuvu radinieku, kas varētu palīdzēt vecumdienās. Tāpat ir gadījumi, kad cilvēkam ir tuvi radinieki, bet viņi neliekas ne zinis vai nerūpējas par veco cilvēku, bet to dara kāds cits, piemēram, kaimiņš. Bieži šādās reizēs cilvēks noslēdz ar personu, kura par viņu rūpējas, uztura līgumu, tādējādi nodrošinoties, ka arī turpmāk viņš tiks kopts, pieskatīts un netiks pamests likteņa varā. Šādā gadījumā apmaiņā pret uzturu cilvēks pretī atdod sev piederošo mantisko vērtību.
CL 2096.pants nosaka, ka "ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi". Klasiskākā un visbiežāk sastopamā mantiskā vērtība ir nekustamais īpašums, kas dod pietiekamu pamatu uztura devējam pildīt savus ar līgumu uzņemtos pienākumus.
Uztura līgumā uzturu var pielīgt ne tikai sev, bet arī par labu kādai trešajai personai. Tādā gadījumā arī šai personai ir jāpiedalās līguma noslēgšanā. Ja uztura saņemšana ir pielīgta vairākām personām, tad tas jādala līdzīgās daļās. Savukārt, ja kāds no uztura ņēmējiem nomirst, tad viņam piekrītošais uzturs nepāriet pārējiem uztura ņēmējiem (ja vien tas nav īpaši atrunāts uztura līgumā).
Uztura līgumu parasti slēdz bez termiņa ierobežojuma – līdz uztura ņēmēja nāves dienai, taču pastāv tiesība šādu līgumu slēgt arī uz noteiktu laika periodu. Nereti līguma termiņš tiek noteikts, iepriekš līdzējiem aprēķinot iespējamo valsts nodevas par īpašumtiesību reģistrēšanu apmēru. Valsts nodevas apmērs ir atkarīgs no tā, vai uztura līgums ir beztermiņa vai noslēgts uz konkrētu laika periodu.
Darbā autore sagatavojusi vioenu uztura līguma paraugu.
…
