Latviešu padomju dzeja līdzīgi citiem literatūras žanriem 20. un 30. gados attīstās ciešā sakarā ar laikmeta sabiedriski politisko dzīvi. Vētrainie pilsoņu kara gadi un tautu vēsturē vēl nepieredzētais sociālisma jauncelsmes laiks spārno padomju dzejniekus arvien drošākam un atbildīgākam poētiskās domas lidojumam, arvien patiesākam jaunā padomju cilvēka izjūtu un pārdzīvojumu iemiesojumam dzejas tēlos.
Pilsoņu kara gados, ātri un operatīvi atsaucoties dzīves izvirzītajām prasībām, dzeja kļūst par noteicošo latviešu padomju literatūras veidu. Masu heroismu un revolucionāro trauksmi romantiskā patosa caurstrāvotos pantos apdzied Šalkonis, Astra, Klitija, Pēteris Veinis, Eduards Šillers, kas literatūrā debitējuši jau pirmsoktobra posmā.
Pilsoņu kara gados dzejas, tāpat kā visas latviešu literatūras attīstība lielā mērā saistīta ar latviešu strēlnieku izdevumiem. Tajos publicēja virkne autoru, kas latviešu literatūrā ienāk kopā ar revolūciju. Bez tam ienāk arī atsevišķi vairāku autoru dzejoļu sakopojumi, kā ,, Uguns un ziedi ”( 1920. ) un citi.
Šī posma latviešu padomju dzejnieku kadru kodolu veido revolucionārie cīnītāj, kas savu idejisko pārliecību un uzticību padomju Dzimtenei apliecina ar ieročiem rokās. Jaunās pasaules uzvarošo cīņu savās poēmās apdzied Roberts Eidemans. Revolūcijas ,, ugunīgās dienas ” slavina Alvils Ceplis un revolūcijas kareivja frontes dzīves ikdiena vienkāršās, skaudri reālistiskās vārsmās tver Kārlis Pelēkais . Himniski pacilāti darba tautas uzvaru sveic Eduards Šmits – Birojs ( 1891. – 1937. ), revolucionārs un partijas biedrs no 1913. gada, padomju laikā – žurnālists un iestāžu darbinieks. Strēlnieku izdevumos publicējas arī Kārlis Ozols – Priednieks, Konrāds Jokums, Jūlijs Juliāns un citi.
Vēlākajos gados par latviešu padomju dzejnieku galveno tribīni laikraksti ,, Krievijas Cīņa ” un ,, Komunāru Cīņa’’ ( ar 1931. g. ), kā arī žurnāls ,, Celtne ”. Periodikā publicētie dzejoļi vēlāk ievietoti atsevišķi izdotajos krājumos.
Pēckara laika grūtības rod atspoguļojumu A. Cepļa, K. Pelēkā, E. Šmita-Biroja, P. Lavina un citu dzejā.
Padomju Savienībā no buržuāziskās Latvijas ierodas Arnolds Grands, Linards Laicens, Vilis Āboltiņš un vēlāk arī Pēteris Ķikuts. Liriņu saimi papildina arī tādi talantīgi dzejnieki kā Voldemārs Jākobsons, Kārlis Jākobsons, Kārlis Bergs un citi.
20. un 30. gados plaši un bagātīgi sakuplo liriskā dzeja, savā pamattendencē sabiedriski aktuāla, politiski noteikta un asa. Radoši un mērķtiecīgi tiek attīstītas latviešu revolucionārās dzejas tradīcijas. Paužot nedzēšamu naidu pret revolūcijas ienaidniekiem un veco, kapitālistisko iekārtu, šī perioda liriskā dzeja skan kā padomju cilvēka uzvaras prieka un patriotiskā lepnuma apliecinātāja, kā darba tautas izcīnītās brīvības un Oktobra revolūcijas iekarojumu sargātāja, kā skaistās „komunistiskās rītdienas” vēstītāja. Tādejādi daudzveidīgāk un konkrētāk nekā iepriekšējā periodā latviešu padomju dzejā tagad izskan sociālistiskais ideāls un dzīves revolucionārās attīstības perspektīvas.…
