Runas pamatojumu var panākt: 1) ar pakāpenisku, konsekventu, pareizu domas plūdumu; 2) ar tās pamatojumu faktiem, kas klausītājam labi zināmi; 3) ar atsaukšanos uz statistiskiem datiem un uz zinātnes izmēģinājumiem un atzinumiem; 4) ar atsaukšanos uz autoritātēm, lieciniekiem utt.
Runas skanīgums, ja tonī pārliecība, iekaro klausītāju sirdis, piešķir runai lielu pārliecinošu spēku. Publiski uzstājoties ir nepieciešama skanīga, skaļa, patīkama, lokana balss oratoram. Dažreiz skaļas balss īpašniekiem kaitē pārliecīga steiga. Pārāk ātru runu nevar vienmēr īsti labi sadzirdēt, bez tam tā var radīt nepatīkamu sajūtu klausītājiem. Balss stiprums, skanīgums un lokanums nav tikai iedzimtas īpašība – tās var iegūt vingrinoties. Runas skanīgums – balss tonis un skaļums – lielākā vai mazākā mērā ir iedzimti, bet sistemātiski trenējoties, runas skanīgumu iespēju robežās var izkopt ar elpošanas, ķermeņa vispār attīstošajiem un muskuļu atbrīvošanas vingrinājumiem. Skanīgumu nodrošina skābekļa un slāpekļa apmaiņa kā vitalitātes un aktivitātes nosacījums. Runas skaļumam ir jābūt atbilstīgam saskarsmes partneru skaitam, viņu izvietojumam telpā un telpas apjomam un akustiskajām īpatnībām.
Runas secība rada sevišķu skaidrību, nobeigtību, pārliecinātību. Ar secību tiek apzīmēta materiāla vienmērīga sadalīšana. Bēdīgi, ja orators sīki pakavējas pie dažiem punktiem, bet citus, kas tikpat svarīgi, „saņurka”. Loģika ir cieši saistīta ar runas tekstuālo uzbūvi, ko nodrošina prasme atklāt informācijas saturu, kuras pilnveidi, savukārt, sekmē runātāja emocionāli intelektuālais potenciāls. Runas satura loģisku izklāstu un uztveri nodrošina ne tikai valodas uzbūves likumību ievērošana, bet arī spēja runas laikā aktivizēt tādus izziņas procesus, kā, piemēram, domāšana, priekšstati un iztēle, kas attīstāmi un pilnveidojami visas dzīves laikā.
…
