Virspusēji skatoties, liekas, ka cilvēki ir vienādi kā sniegpārsliņas, kas laižas lejā no debesīm, tomēr ieskatoties var manīt, ka katra ir unikāla un pilnīgi savādāka. Tās visas veido savu sniegpārsliņu pasauli. Taču katrai no tām ir sava loma, ko tā spēlē. Vecās sniegpārsliņas, kas lēnām izkūst, nomaina jaunās, katra var atrast savu pasaules daļiņu vai nostūrīti, kurā iespraukties. Tāpat arī cilvēki, katrs ir unikāls ar saviem talantiem un pasaules redzējumu, un ir vajadzīga drosme, lai to atrastu, nepazaudētu un nenobītos. Nenobītos no tā, ka esi savādāks, un lai atrastu, kura ir tā mana pasaules daļa, kurā es jūtos vislabāk un kurā es varu dot vislabāko ieguldījumu pasaulei.
Vecā Kļaviņa sieva šo frāzi par pasaules daļiņu attiecināja uz taureņiem, bet to var attiecināt arī uz cilvēkiem. Katrs cilvēks ir unikāls. Esejā es šo Blaumaņa citātu apskatīju no attīstīšanās un pilnveidošanās perspektīvas, jo tas ir viens no veidiem, kā cilvēks var saprast, kas viņš ir un tajā pat laikā arī sajust dzīvē laimi un piepildījumu. Šo abu mērķu sasniegšana ir katra cilvēka paša rokās un atkarīga tikai no viņa paša gribas un mērķtiecības.
…