Pasaules mākslas vēsture

Mākslas vēsture ir daudz vairāk nekā slavenu gleznu, skulptūru un arhitektūras pieminekļu saraksts. Tā ir viens no veidiem, kā iespējams pētīt cilvēces domāšanas vēsturi. Katrs mākslas darbs rodas konkrētā laikā un telpā, un tajā tieši vai netieši atspoguļojas sabiedrības priekšstati par cilvēku, dieviem, nāvi, varu, ģimeni, dabu, skaistumu, ķermeni un pasaules kārtību. Piemēram, Senās Ēģiptes kapenēs radītais attēls nebija tikai rotājums — tas bija saistīts ar reliģisku priekšstatu par pēcnāves dzīvi. Senās Grieķijas skulptūrā cilvēka ķermenis kļuva par harmonijas un proporciju izpētes objektu. Viduslaiku Eiropas katedrāle bija ne tikai arhitektoniska celtne, bet arī reliģiskās, politiskās un ekonomiskās varas centrs. Renesanses mākslinieks arvien vairāk sāka sevi apzināties kā individuālu radītāju, bet 20. gadsimtā avangarda mākslinieki apšaubīja pat pašu jautājumu, kam mākslas darbam jāizskatās līdzīgam. Tādēļ mākslas vēsture ir arī ideju vēsture, kurā materiāls priekšmets — glezna, skulptūra, templis, manuskripts, maska, fotogrāfija vai instalācija — kļūst par liecību par cilvēka domāšanu.…