Viss sākas ar pašnāvības definīciju. Pašnāvība ir apzināta darbība, ko cilvēks veic, lai nonāvēties. Iespējams, ka vēlēšanās mirt bijusi pretrunīga un vāja. Es domāju, ka pašnāvības mēģinājums ir kaitējums sev, kas nav beidzies ar nāvi, tomēr pats cilvēks nav bijis pārliecināts, ka izdzīvos.
Cilvēkiem, kas pašnāvību izdara un kas to vienīgi mēģina izdarīt, ir daudz atšķirību. Pašnāvības notiek visos sabiedrības slānos un bieži šie cilvēki ir psihiski slimie, kas cieš no depresijas vai šizofrēnijas. Pašnāvību mēģinājumi toties biežāki zemākos sabiedrības slānos, tos izdara cilvēki, kam piemīt personības traucējumi un alkohola vai medikamentu atkarība. Atšķirība ir arī pašnāvību plānošanā un norisē. Tie, kas izvēlas vardarbīgas metodes, parasti arī pakaras, noslīcinās vai nošaujas, turklāt apstākļos, kad citiem maz iespēju viņus aizkavēt.
Svarīgs pašnāvību cēlonis ir alkoholisms. No alkohola atkarīgo kopskaita 15-25% dzīvi beidz ar pašnāvību, parasti gan pēc daudziem – vidēji divdesmit pieciem – alkohola atkarības gadiem, kad jau iestājies cilvēcisks un sociāls pagrimums un alkohols izraisījis fiziskas slimības. Daudzos gadījumos pašnāvību veicinājuši zaudējumi, pārveidojusies personība un psihiskas slimības kopā. …
