ANO u. c. starptautiskās organizācijas (NATO, EDSA) pēckara posmā un to loma starptaut. problēm.ris.
ANO plānošana ilga 4 gadus 1941.-1945. g.
1941g.06. valstis, kas cīnījās pret Hitleru uzsvēra nepieciešamību pēc starptautiskas sadarbības, lai panāku pasaulē mieru un 26 nācijas parakstīja
1942g.01. pieņemto Vašingtonas deklarāciju, kas apstiprināja
Atlantijas hartu un akceptēja vajadzību pēc savstarpējas sadarbības. 1941g.08. ASV prezidenta Rūzvelta un Lielbrit. premjera Čērčila tikšanās laikā Atlantijas okeānā uz kuģa, tiek parakstīta Atlantijas harta. Kurā tiek pasludināti 2 galvenie pamatprincipi:
1. ASV un Lielbritānija kara rezultātā necentīsies paplašināt savu teritoriju
2. un visām tautām ir tiesības uz brīvību un neatkarību.
1945.g. 25.04.-26.06. Sanfrancisko notika ANO dibināšanas konference, kurā piedalījās 50 valstis. Tika pieņemti ANO statūti, kas noteica organizācijas uzbūves un darbības principus. Dalībvalstis apņēmās savstarpējos strīdus risināt sarunu ceļā vai arī atbilstoši ANO lēmumiem vest sarunas par atbruņošanos, sodīt agresorus ar militārām vai ekonomiskajā sankcijām.
1948.g. ANO pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. ANO prestižs un ietekme mazinājās kopš 60. gadu vidus, neraugoties uz tās iesaistīšanos dažādu konfliktu risināšanā. Bez tam ANO gandrīz nekādi necentās noregulēt daudzus nozīmīgus starptautiskus konfliktus:
1. Abas Berlīnes krūzes, Kubas raķešu krīzi, Ķīnas un Indijas robežsadursmes, 2.Čehoslovākijas okupāciju
3.ANO neizdevās arī koordinēt cīņu ar starptautisko terorismu, īpaši ar civilo lidmašīnu nolaupīšanu.
4.Daudzas svarīgas starptautiskas sarunas notika bez NATO dalības, piem., par atbruņošanos, par Vidējiem A.
5.ANO pārsvarā gadījumu spēj efektīvi rīkoties tad, ja lielvalstu intereses sakrīt, piem. Vjetnamā ANO nebija spējīga rīkoties, jo lielvalstu intereses nesakrita, taču ANO darbs sociālo un ekonomisko norišu koordinēšanā kļūst arvien nozīmīgāks. ANO dalībvalstu skaits pieauga 60.-70. gados
…
