Pedagoģijas ideju pirmsākumi Latvijā iesniedzas seno baltu un lībiešu cilšu materiālajā un garīgajā kultūrā, par kuru liecības sniedz arheoloģijas, folkloras un etnogrāfijas materiāli.
Nozīmīgākais latviešu tautas pedagoģijas avots ir folklora ar pedagoģisko saturu un ievirzi, kas pamatos atspoguļota „Latvijas dainās”. Tajās izpaužas tautas uzkrātās pedagoģijas vērtības, uzskatu, kā arī zināšanas, prasmju un iemaņu sistēma par cilvēka būtību un viņa vietu sabiedrībā.
Folkloras analīze ļauj secināt par to, ka gadsimtos latvieši izveidojuši savu cilvēka ideālu. Galvenā cilvēka vērtību mēraukla ir viņa attieksme pret darbu, cieņa pret vecāko paaudzi, humāna attieksme pret cilvēkiem, saudzīga attieksme pret dabu un viņa morāli ētiska uzvedības sabiedrībā. Cilvēka ideāls latviešu tautas pedagoģijā ietver sevi arī tikumiskās, estētiskās un garīgās vērtības.
Latvijas teritorijā iedzīvotāji audzināja savus bērnus darba procesā. Pieaugušie cilvēki nodeva jaunajai paaudzei dzīves un darba pieredzi, uzskatus, morāles normas, darba mīlestību, humānismu, dzimtenes mīlestību, godu uzskatīja par cilvēku tikumiskās dzīves pamatu. Pirmā bērnu audzinātāja galvenokārt bija māte. Māte atklāja bērniem tautas dziesmu, teiku krāšņumu, rūpējās, lai viņi apgūtu uzvedības tikumiskās normas. Mājas apstākļos bērni iepazinās ar vārda brīvības noslēpumiem, pārņēma savu tuvinieku tikumiskos ideālus.…