1. Dabatbilstības, kultūratbilstības, tautiskuma principu izpratne pedagoģiskajās teorijās
F.A.V.Diksters (1790-1866) 19.gs vācu pedagoģijas pārstāvis savā darbā “ Vācu pedagogu
mācības vadība” formulēja divus saistītus principus: dabatbilstība un kultūratbilstība. Audzināšanā
un apmācībā viņš piedāvāja sekot cilvēka dabai, ņemt vērā personīgās bērna īpašības (dabatbilstības
princips). Apmācībai ir jāatbilst vispusējai cilvēka attīstībai, viņa tikumiskai audzināšanai.
Šī dabatbilstības ideja radās antīkajos laikos un nonāca līdz mums tā laika domātāju
darinājumos.
Demokrāts (460-370 g. pirms m.ē.) - izvirzīja jautājumu par dabatbilstīgu audzināšanu: “
Audzināšana dod cilvēkam 3 dāvanas: labi domāt, labi runāt, labi darīt”.
Sokrāts (470-399 g. pirms m.ē.)
Jau dzimstot pēc dabas cilvēks ir labs un skolotāja uzdevums ir attīstīt šīs īpašības, dot
zināšanas nevis no ārpuses, bet izaudzināt no pašas personības dziļumiem.
Aristotelis (384-322 g. pirms m.ē.)
Cilvēka audzināšana ir jāsaskaņo ar dabu, attīstīt īpašības. Tikumība neizriet no zināšanām,
viņa tiek sasniegta darbības rezultātā.
Šo principu savos darbos attīstīja J. Kamenskis. Savos darbos viņš rakstīja: “Cilvēks kā
dabas daļa pakļaujas tās svarīgākiem vispārējiem likumiem, kuri strādā kā augu pasaulē, kā arī
dzīvnieku pasaulē, arī attiecībā pret cilvēku. Visiem pedagoģiskiem līdzekļiem ir jāatbilst dabas
likumiem.” Viņš izveidoja skolnieku vecuma periodizāciju, ņemot vērā viņa iedzimtās īpašības.
Ž.Ž. Russo (1972-1778)
“ Cilvēks ir jāaudzina ārpus sabiedrības ietekmes, bet gan atbilstoši ar dabatbilstības
principiem “ viss ir labi, ja tas nāk no veidotāja rokām”. Cilvēks pēc dabas ir labs, par ļaunu viņu
padara apstākļi.”
“ Audzināšanas avoti: daba, vide, apkārtējas lietas, iekšējie apstākļi”.
F. Frebels (1782-1852)…