Personības un percepcijas Eiropas valstu ārpolitisko kursu veidošanā un īstenošanā

Vēstures nozīme Eiropas valstu ārpolitikā ir neapstrīdama, it īpaši, ja skatās uz pēdējo gadsimtu, kad Eiropa tika sadalīta divās daļās- Rietumos un Austrumos, kas attīstījās izteikti dažādi un līdz ar to radās dažādas iezīmes arī ārpolitikas veidošanā. Austrumi un Rietumi pastāvēja kā divas savstarpēji darbojošās starptautisko attiecību apakšsistēmas.1 Nozīme bija arī tam, ka nekas nebija īsti neitrāls, jebkura rīcība ārpolitikā bija vērsta vai nu vienā vai otrā virzienā atkarībā no lielvarām – ASV vai PSRS – kurām pārējās Eiropas valstis zināmā mērā pakļāvās- Aukstā kara laikā Eiropas valstis militāros un ārpolitikas mērķus saistīja ar militārajiem blokiem- ASV un NATO vai PSRS un Varšavas paktu, taču pēc Aukstā kara beigām lielākā daļa Centrālās un Austrumeiropas valstu, kas bija PSRS lielākā vai mazākā pakļautībā, atguva neatkarību un savu ārpolitiku veidoja Rietumu virzienā- iestāšanos ES, NATO, tuvu attiecību veidošanu ar ASV un Rietumeiropu. Vēsturiskajam faktoram- bailes no Krievijas (PSRS)- ir liela nozīme. Arī Rietumeiropas valstis pilnībā neuzticas Krievijai, taču ne tik lielā mērā. Te visspēcīgāk jūtama vēsturiskā sadalīšana- Rietumeiropa neuzticas, bet tiecas veidot iespējami labākas attiecības, bet Austrumeiropa neuzticas un tiecas izvairīties no Krievijas, kas izpaužas šo valstu ārpolitikā. Vācija šajā ziņā ir interesants gadījums, jo tā bija sadalīta abās ietekmju sfērās, taču mūsdienās ar Krieviju sadarbojas un pat ir bijusi kā sadarbību veicinošs faktors starp ASV un Krieviju ANO. Sadarbība ar Krieviju ir arī vēsturisks ieradums no laika, kad Vācija un Krievija bija Eiropas lielvaras, kas noteica kārtību Eiropā, taču mūsdienās šī sadarbība ir citāda- ekonomiska, vērsta uz tirdzniecību un investīcijām.2 …