Valdniekam filozofam būtu jāparūpējas par savu pilsoņu audzināšanu. Nepieciešams iedibināt tādu kārtību, kurā pati kopienas iekārta un tās pilsoņu īpašumtiesības netraucē ne viņu augstās tikumības izpausmēm, ne arī sabiedrisko pienākumu pildīšanai. Karavīriem Platona ideālajā valstī ir liegts jebkāds īpašums. Jānorobežo tie no privātā īpašuma postošās ietekmes. Īpašuma, sievu un bērnu kopībai Platona mācībā ir milzīga loma, jo vienīgi šie faktori palīdz sasniegt patiesu valsts vienotību, tātad – arī tās labklājību.
Platons uzskatīja, ka morālā un politiskā domāšana nav atdalāma, zināšanu apgūšana ir prāta tikums. „Tas cilvēks, kura dzīve ir godīga, krietna un taisnīga, ir laimīgs.”
Nobeigumā par Platona uzskatiem un viņa darbību tajā laikā, var teikt, ka viņa filozofija ir ideju filozofija. Tās pastāv pašas savā pasaulē. Tās ir formas, kuras vienmēr ir pareizas. Ideja ir lietas būtība, kas katru lietu padara par to, kas tā ir. Platons ir pirmais, kurš rada jaunu virzienu – ideālismu, ka pastāv kāda pārdabiska būtne, kura sevī koncentrē labestību, gudrību un spēku. Platonam bija ideāla pieeja pasaules un cilvēka izpratnē. Šo duālisma ideju pārņem Viduslaikos – kristietība. Viņš piedāvā alas filozofiju, ar to gribot pateikt, ka cilvēks bieži neizprot lietas, jo redz tikai ēnas. Cilvēkam ir grūti izprast ideālo īstenību.
Filozofam ir jāspēj redzēt cauri šķietamajam un rīkoties atbilstoši ideālai patiesībai. Filozofēt nozīmē – tapt labākam un tādus veidot arī apkārtējos cilvēkus.
…
