Probiotiķi un prebiotiķi

Probiotiķu vesture.
Pagājušā gadsimta sākumā krievu zinātnieks Iļja Mečņikovs, novērojot Krievijas stepju un Bulgarijas lauku iedzīvotājus, nonāca pie secinājuma, ka viņu ilgmūžībai un labai veselībai ir tieša saistība ar šo iedzīvotāju lietoto uzturu. Viena no galvenajām un neatņemamām uztura sastāvdaļām viņiem bija pienskābo baktēriju fermentēts piens. Tāpēc Iļja Mečņikovs, vēlākais Nobela prēmijas laureāts, izvirzīja hipotēzi, ka „slikto baktēriju” aizvietošana ar „labajām” zarnu traktā varētu jūtami uzlabot veselību.
Cits zinātnieks, Henrijs Tisjē (Henry Tissier), kurš tāpat kā Iļja Mečņikovs arī strādāja Pastēra Instutūtā Parīzē, atklāja bifidobaktērijas un pierādīja, ka tieši bifidobaktērijas ir galvenais zarnu trakta iemītnieks zīdaiņiem. Tisjē ieteica nozīmēt papildus bifidobaktērijas tiem zīdaiņiem, kuri cieš no caurejas,.
Pirmo reizi vārdu „probiotikas” lietoja vācu dietologs Vernets Kollats (Werner Kollath) 1953. gadā, ar pretēju nozīmi jēdzienam „antibiotikas”.
Mūsdienās visplašāk lietotās probiotiku definīcijas autors ir Rojs Fullers (Roy Fuller) 1989 gadā: „Probiotikas ir dzīvi mikroorganismi, kuri papildus lietoti uzlabo zarnu mikrofloras līdzsvaru un tādējādi labvēlīgi ietekmē organismu”
…