Dzejolī “Vēja kokle” saskatu uztraukumu (“krūtīs nemiers kā kurmis”) par jaunu mīlestību, attiecību sākumu, vientulības galu. Mīlestība atrodama rindās:
“Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds”
Dzejas galvenais varonis ir pozitīvi noskaņots pret gaidāmajām attiecībām, kuras liek viņam staigāt metru virs zemes un ar spožām acīm vērsties pasaulē.
Tomēr kaut kas nav noticis pareizi, ir nogājis greizi un attiecības ir beigušās. Par sāpīgajām un sāpīgajām atmiņām vēsta dzejolis “Pagātnes parāds”. Pēc vairākiem gadiem viņš atrod vēstuli, kura ir no viņa jaunības dienu mīlestības un viņš sāk pārdomāt lietas un vārdus, kurus viņš būtu izvēlējies citādākus un galu galā nepielicis šīm attiecībām punktu.
Viņš domā: “Varbūt tas vēl nav gals. Varbūt nekas vēl nav zaudēts.”
Viņš joprojām viņu mīl, bet viņam ir bail viņai rakstīt, jo pēc daudzajiem klusēšanas gadiem nav viegli atkal paņemt tinti un uzlikt savas emocijas uz papīra.
Viņš nobīstas no noraidījuma un viņai neuzraksta, tomēr viņš saprot vienu – lai cik veca ir tā sirds, kas viņā pukst un ļauj viņam dzīvot, tā nekad nebūs tik ņipra un ilgtspējīga dzīvot kā viņa gars, kurš nekad nenoveco.
10. Kādas atziņas guvi?
Es sapratu, ka Rainis ir bijis gudrs vīrs. Viņa ieceres un plāni ir bijuši pārāk moderni tā laika sabiedrībai, tāpēc arī viņš tik ļoti tika izcelts. Taisnību sakot – ja Rainis dzīvotu mūsdienās, viņš būtu vien no tiem daudziem, kuri nes tāda paša vieda idejas kā viņš.
Tomēr spēju atzīt, ka viņš ir kaut kas īpašs. Viņa pārpasaulīgajām idejām ir grūti izsekot līdzi un viņš šo uzdevumu neatvieglo, savas domas ietērpdams dziļās filozofijas un emocionalitātes krāsās.
Raini, es Jūs nesaprotu!
…
