Recenzija par filmu "Aija", kas uzņemta pēc J.Jaunsudrabiņa triloģijas motīviem

J. Jaunsudrabiņa romāns “Aija”, neskatoties uz skarbo saturu, ir poētisks darbs, kur cilvēki tēloti ciešā sakarā ar dabas norisēm. Dabas dzīve, kas gan nenorit paralēli, tomēr ir cieši saistīta ar varoņu dzīvēm. Jāņa mīlestība pret Aiju ir rādīta pavasarī, kad mostas visa pasaule, arī jūtas mostas līdz. Vasarā viss nogatavojas, arī Jāņa mīlestība pieaug spēkā. Rudenī Jānis atgriežas atpakaļ dzimtajā pagastā un ar to sākas viņa mīlestības un dzīves noriets. Protams, ir vēl neliela atvasara (kas rudenī priecē katra sirdi), kad Jānis vēl ir veco jūtu varā, bet pavisam drīz iestājas aukstā, saltā ziema, kas ir pārbaudījums Aijas un Jāņa mīlestībai – vai tā spēs izturēt līdz pavasarim un atplaukt ar jaunu spēku kā visa daba. Taču viņu jūtas ir pārāk vārs stāds, tās nespēj pārciest ziemu. Šī grāmata un filma lika man aizdomaties par likteņa nozīmi dzīvē. Tas, ka liktenis var būt ne tikai ārējās dabas parādība, bet arī citu cilvēku nodarijums.