Eduards Bernšteins – publicists, politisks darbinieks, sociālisma teorētiķis revizionists. 1872. gadā pievērsies sociālisma idejām. 1878. gadā bijis spiests emigrēt uz Šveici. 1880. gadā kļuva par laikraksta "Sozialdemokrat" redaktoru (šajā laikā pirmo reizi ticies ar F.Engelsu, kā rezultātā Bernšteina uzskati radikalizējās un viņš aizvien vairāk pievērsās marksismam). 1901. gadā atgriezās Vācijā, kur iesaistījās sociāldemokrātu partijā. Ievēlēts Reihstāgā 1902.-1918. un 1920.-1928. gados. Savos uzskatos novērsās no radikālā marksisma un bija pret komunistisko partiju kā arī visai negatīvi raudzījās uz revolūciju Krievijā. Miris 1932. gada 18. decembrī Berlīnē. Savos rakstos ar kopēju nosaukumu "Sociālisma problēmas" (1896.-1898.) revidēja marksisma pamattēzes, ņemot vērā jauno vēstures pieredzi - uzskatīja, ka Markss kļūdījies tādos jautājumos kā neizbēgamā strādnieku slīgšana aizvien lielākā nabadzībā, pieaugot kapitālistu bagātībai, un neizbēgamās masu revolūcijas doktrīnā. Aicināja strikti nošķirt sociālismu kā teoriju no sociālisma kā politiskas doktrīnas. Aicinot "atgriezties pie Kanta", Bernšteins atteicās no vienpusīgi materiālistiskās pieejas galveno filosofijas jautājumu risināšanā. Uzskatot sociālismu tikai par morāli ētisku ideālu, noliedza kreiso radikāļu proletariāta diktatūras ideju kā netaisnīgu un neprognozējamu, izvirzot domu par šķiru cīņas "izdzišanu", uzlabojoties sadzīves apstākļiem. Pēc viņa domām sociāldemokrātijas pamatmērķim bija jābūt nevis absolūtai sociālās iekārtas maiņai, bet esošās iekārtas reformēšanai, iekļaujoties tajā, iegūstot vairākumu parlamentos un likumdošanas ceļā novēršot sociālās netaisnības iemeslus. "Galamērķis nav nekas, kustība ir viss."
Etatisma teorija – ideoloģija, kas absolutizē valsts lomu sabiedrībā, kas propogandē cilvēku un atsevišķu cilvēku grupu interešu pakļaušana valsts interesēm, kuras stāvi pāri sabiedrībai. Valsts aktīvi iejaucas sabiedriskajā un privātajā dzīvē. Jurisprudencē tiesību esamību liek nesaraujamā saistībā ar valsts pastāvēšanu, un neatzīst citas tiesības, kā tikai tiesības, kuras ir izdevusi valsts.
Reformu sociālisms – pretreakcija pret jakobīņu darbiem. Pamatideja ir reformas, nevis revolūcijas. To pārstāv sociāldemokrāti, sociālisti, bet galvenais – ne komunisti, tie par revolūcijām. Reformisti iestājas par sociālu, sociāli atbildīgu valsti, piem., kā Vāciju.
…
