Regīnas Ezeras raksturošanas meistarība spilgti atklājas arī galvenās varones Lauras Dātavas tēlā romānā “Aka”. Laura ir vāja, glīta un strādīga sieviete. Rakstniece sAka: “Viņa izskatījās pelēka; izbalojusi blūze, padilušas tūristu bikses ar kniedēm, noputējušas basas kājas, tikai pagarie, pAkausī ar melnu gumiju sasietie mati mirdzēja krāšņi un sarkanīgi, nesaderēdami ar visu pārējo.” Viņas dzīve ir bijusi grūta, liktenis bijis nežēlīgs, tomēr Laura nav kļuvusi asa un cietsirdīga ( kā, piemēram, Liena A. Upīša romānā “Zaļā zeme”, Aija J. Jaunsudrabiņa romānā “Aija”), kādas grūtais liktenis izveido daudzas mūsdienu sievietes. Varētu teikt, ka Lauras moto bija: “Paturi sevī to, ko citi nespēs nest.” Lauras rīcība nemaz tika neizprotama un neattaisnojama neliekas. Lauras pasivitāte ir šķietama. Iekšēji viņa dzīvo pilnasinīgu, ļoti sarežģītu jūtu dzīvi. Vispirms jau Laura atturīgi, bet noteikti iet pretī savai un Rūdolfa mīlestībai, kas romānā “Aka” atklājas apvaldītā īstu jūtu poēzijā. Par mīlestības jūtu dzimšanu runā viss – Zalkša Ezera vide, it kā lietišķās Lauras un Rūdolfa satikšanās un izturēšanās, sarunas, Rūdolfa attieksme pret bērniem – Māri un Zaigu, Rūdolfa skatieni un Lauras smaids, klusēšana mašīnā un skūpsts pie strauta. Viņa iemīl ārstu Rūdolfu, taču brīdī, kad dvēseles “Akas” dziļie ūdeņi draud apdedzināt, apstājas. Lauras – notiesātā Riča sievas, divu bērnu mātes un apgādnieces šķiršanās brīdī izteiktais jautājums: “Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” slēpj sevī arī atbildi. Šai ziņā atbildi rast var palīdzēt arī Lauras tēla tapšanas vēsture, par ko Regīna Ezera izteikusies: “Rakstot daudz kas sarežģījās, kļuva citāds, nekā tas šķita iesākumā, vairāki tēli pārveidojās.…
