Džainisms tiek uzskatīts par hinduisma mācības turpinājumu. Šis reliģiskais virziens par galveno principu izvirzīja dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu). Šis princips ir iemesls, kādēļ džainisti attiecās no daudzām civilizācijas sniegtajām ērtībām. Džainisti līdz minimumam ierobežo savas vajadzības, lai nekaitētu citām dzīvām būtnēm. Džainisma pamatā ir divu principu ievērošana - ahimsa un askētisms. Attēlā - džainisma simbols. Džainisms izveidojies Indijā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Džainisma pamatlicējs ir Mahāvīra Vardhamāna Džina (599.-527. g. p.m.ē.), kurš dzīvoja un mācījās Ziemeļindijā, tagadējās Patnas pilsētas apkaimē. Mahāvīra vēlējās atrast pats savu ceļu uz dvēseles tīrību. Viņš akcentēja nevis reliģiskās pārdomas, bet praktisku, stingri disciplinētu dzīvesveidu, kas palīdzētu atbrīvot dvēseli no ciešanām un nepārtrauktas atgriešanās šajā pasaulē. Ar savu piemēru viņš mēģināja parādīt citiem, ka šāds dzīvesveids ir iespējams, un ieteicis to ievērot arī saviem sekotājiem. Lai sasniegtu savu mērķi, viņš atteicās no pasaules labumiem, arī no apģērba. Apcerei Mahāvīra veltīja 12 savas dzīves gadus, līdz sasniedza mērķi un kļuva par mokšu. Mahāvīra esot nomērdējis sevi badā. Šī reliģija nerunā par Dievu un dievībām. Džainisma mērķis - atklāt cilvēka dvēseles patieso dabu. Ahimsa nozīmē atturēties no vardarbības jebkurā tās izpausmē, ievērot stingru veģetāro diētu. No dzīvnieku pasaules produktiem džainisti uzturā lieto tikai pienu. Medus netiek lietots uzturā, jo tas iegūts, vēršot vardarbību pret bitēm. Mahāvīra uzstāja, lai viņa sekotāji ievērotu trīs pamatprincipus: ticētu un pakļautos Mahāvīram, izprastu mācības būtību un ievērotu pareizas rīcības principus. Attēlā - džainisma simbols – svastika.…
