Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās 18. gadsimtā. Termins ekonomika ir aizgūts no grieķu valodas vārda oikonomia, kas, savukārt, sastāv no diviem vārdiem oikos-māja, mājsaimniecība un nomos – likums. To var paskaidrot kā “māku pārvaldīt mājas saimniecību”, kur ar mājas saimniecību tiek domāts mājsaimniecība sabiedrības mērogā.
Šajā kontekstā noteikti jāpiemin Aristotelis, kurš bija sengrieķu filozofs un zinātnieks, viens no sava laika universālākajiem domātājiem, jo viņš ekonomikas teorijas vēsturē tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Varenu impulsu ekonomiskās domas attīstībā deva kapitālisma pirmie asni. Tā apstākļos radās vesela ekonomistu paaudze, kā arī merkantilisma un fiziokratisma zinātniskās skolas.[1]
Mikroekonomika un makroekonomika ir divas ekonomikas jomas, kuras nevar uzskatīt par pilnīgi atšķirīgām un šķirtām, jo ir daudzi jautājumi, kuri attiecas gan uz vienu, gan uz otru ekonomikas līmeni, tādēļ ir būtiski saredzēt to līdzības un atšķirības. Visi autori mikroekonomikas un makroekonomikas atšķirības raksturo ja ne vienādi, tad tomēr ļoti līdzīgi. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības - atsevišķas firmas, mājsaimniecības - rīcību tirgū. Makroekonomika dod zināšanas par cēloņsakarībām tautsaimniecības līmenī. Makroekonomika runā par tādiem lielumiem kā par kopējo produkciju, pilnīgu nodarbinātību, pilnīgu peļņu, kopējo patēriņu, cenu kopīgo līmeni, analizē dažādas ekonomiskas problēmas.[2]
Fakts, ka makroekonomikai un mikroekonomikai ir atšķirības, nenozīmē, ka katra ekonomikas tēma ir iedalīta vai nu mikroekonomikā vai makroekonomikā, daudz ekonomikas temati var tikt iedalīti gan makroekonomikā, gan mikroekonomikā.[3] Tādi autori kā Bikse V. un Campbell R. McConnell & Stanley L.Brue mikroekonomiku un makroekonomiku pielīdzina mežam un kokam.[4] Šo mežu un koku var arīdzan pielīdzināt pļavai un ziedam, kur makroekonomika ir kā pļava - vesels kopums, bet mikroekonomika ir kā viens zieds šajā plašajā pļavā.
…
