Režisors pirmsrežijas laikmetā

Simbolisma teātra galvenie teatrālās valodas principi ( iedibina Pols Fors, tālāk attīsta Linjē- Po): 1) skatuviskā kompozīcija tiek izprasta kā atdzīvojusies glezna, bieži parādās mēmās ainas, kur aktieri uz brīdi sastingst gleznieciskās pozās; svarīgi divi elementi- fons, uz kra veidot kompozīciju, un pati kompozīcija plaknē ( bareljefs); 2) scenogrāfijas uzdevums nav veidot reālistisku vidi; darbība var notikt uz gleznota fona, arī absolūti neitrālā vidē, ko veido vienkrāsainas kulises un prospekts; melnās kulises, uz kuru fona zūd priekšmeti, melnā tērpti aktieri, tiek sauktas par „melno kabinetu”; 3) liela nozīme ir gaismām- režisori un mākslinieki centās izstrādāt simbolisko krāsu un skaņu atbilsmju alfabētu; krāsainas gaismas maiņas ir signāls par varoņu noskaņojumu, jūtu stāvokļa maiņu. Īpaši tiek piedomāts, kā uz skatuves uz burt sapņa, vīzijas vai murga atmosfēru; 4) kostīmos dominē stilizācijas princips; iecienīts ir antīko togu stilizēts variants, dažkārt visiem uz skatuves ir vienāda pagrieziena un toņa tērpi; 5) izrāde nav iedomājama bez mūzikas; filozofiskā aspektā mūzika tiek traktēta kā signālu straume no pārpasaules; 6) aktierspēlē teksts tiek neslēpti deklamēts un virzīts uz monologu, nozīmīgāks par teksta saturu ir aktiera balss tonis un balss skaņas augstums; runas stils parasti mainās katrā ainā; varonis runā, lai ieklausītos savā iekšējā balsī, nevis partnerī, jo simbolisko varoni primāri interesē viņš pats un viņa iekšējās norises; vienlaikus var skanēt vairāki savstarpēji nesaistīti monologi ( izmanto arī A. Čehovs un vēlāk- absurdisti); kustību partitūrā raksturīgas statiskas kompozīcijas, izmantot pantonīmas elementi.
19. gs. beigās naturālistiskais un simboliskais teātris sagatavoja filozofisko un estētisko ideju bagāžu, kas kalpoja teātra režijas uzplaukumam 20. gs.
…