Termins “romantisms” parādījās daudz ātrāk nekā romantisms kā mākslas virziens, kurš rodas un attīstās 18. gs. beigās – 19 gs. sākumā. 18. gs. beigās vārdu “romantiskais” saprot daudz plašākā nozīmē: kā avantūrisks, kaut kas saistošs, senlaicīgs, tāls, naivs, fantastisks, garīgi paaugstināts, apbrīnojams un pat baidošs. Romantisma izcelšanās ir saistīta ar nemierīgu laikmetu Eiropas dzīvē. Lielā franču revolūcija, Napoleona kari un nacionālās atbrīvošanās kustība satricina iekšējo vērtību pamatus, uz racionālismu balstītās, it kā nemaldīgās patiesības. Pamazām romantisms Eiropas mākslā kļūst par valdošo, attīstīdamies asā cīņā pret klasicismu, bet vēlāk – paralēli kritizētājam reālismam, kas 19. gadsimtā sāk savu augšupeju.
Romantisma izcelsme un attīstība saistīta ar – protestu pret savu laiku nodzīvojušo klasicismu, tā kanoniem, bet it īpaši – pret kapitālismu, tā radītajām utilitāri merkantilajām attiecībām, cilvēku atsvešināšanos, kā arī ar vilšanos apgaismības idejās, kur tika liktas cerības uz taisnīgas sabiedrības veidošanu. Šī attieksme rada vientulības motīvus, tieksmi pacelties pāri apkārtējai īstenībai, dabas un pagātnes romantizāciju, ar sabiedriskās cīņas saasināšanos, ar to, ka pieauga sabiedrības progresīvo spēku protests pret sociālajiem trūkumiem. Vēsturiskie apstākļi, kas izraisīja romantisma parādīšanos, veicināja subjektīvisma tendenču pastiprināšanos, mākslinieku cenšanos pretstatīt īstenībai, kura viņus neapmierināja, mākslas tēlus, kas apstiprinātu jaunus, kaut gan daudzējādā ziņā vēl neskaidrus un nosacītus sabiedrības ideālus.
Viena daļa romantiķu ir saistīti ar feodālo opozīciju, kas vēršas pret buržuāziskās sabiedrības attīstību.
…
