Romantisms.18.gs.beigas - 19.gs.vidus

18. gadsimta beigu un 19. gadsimta pirmās puses savdabīga kultūras sasaiste Eiropas un arnerikāņu dzejā, mūzikā, tēlotājā mākslā bija romantisms (franču val. - romantisme). Tomēr ir speciālisti, kuri uzskata, ka romantisms atklājas visās kultūras jomās, arī filozofijā un humanitārajās zinātnēs. Romantisms izauga no sabiedrības pretestības pret auksto klasicisma estētiku un pat apgaismības filozofiju.

Romantiskā ideāla pamatā bija radošas personas brīvība, spēcīgu jūtu kults, interese par nacionālo kultūru un folkloru, sapņi par tālām, teiksmainām zemēm. Romantiķiem parasti bija dziļa plaisa starp saviem ideāliem un dzīves realitāti. Tomēr romantiķi tiecās pēc mākslas veidu sintēzes, dažādu mākslas žanru saplūšanas.

Tēlotājā mākslā romantisms visspilgtāk izpaudās glezniecībā un grafikā, toties tikpat kā nemaz neskāra arhitektūru, ja nu vienīgi dārzu un parku iekārtošanu. Par romantismu var runāt arī attiecībā uz mazo formu arhitektūras eksotiskajām formām. Katra romantiķu aktivitāte sākotnēji izraisīja ļoti daudz - gan atbalstošu, gan noliedzošu - recenziju. Romantisms vēlējās atklāt cilvēka individualitāti, tāpēc tam ļoti tuvs ir t.s. eksistenciālisms, kad atbalstu cilvēks meklē nevis pasaulē; bet gan savā iekšējā dvēseles stāvoklī. Vācu dzejnieks Novāliss teicis:

,,Pasaulei jābūt tādai, kādu es to redzu.” …