Rūdolfa Blaumaņa noveles "Laimes klēpī" analīze

4. Skopums un mantkārība (rakstura īpašības)
Ieva saprotot, ka Lausks vēl ilgi dzīvos un ka viņai nesanāks otrreiz apprecēties, atkal
parādījās īgnums pret vecīti. Lausks neņēma ļaunā dažreiz pateiktos Ievas vārdus, jo redzēja, ka viņa pūlas un manta arī krājas. Bet ar laiku arī visa saime manīja, ka arī ēšana kļuva citāda. Iemesls bija tajā, ka Ieva bija sākusi skopoties un tā aizvien vairāk sāka kļuva mantkārīga. Un to pierāda arī citāts, “Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla
5. Spīts jeb spītīgums (rakstura īpašība)
Kad ravējot Ieva bija sagriezusies ar stikla gabaliņu, tā pirmajā dienā sāpes pilnībā
nebija manījusi, tikai naktīs tās kļuva asākas un nevēlējas saukt ārstu, bet Lausks uzstāja. Kad ārsts bija atbraucis un apskatījies roku un pirkstu, tad viņa sejas vaibsti sašķiebās, jo nebija labi. Viņš paskaidrojis visu situācijas nopietnību uzstāja, ka jābrauc roka griezt nost, jo asins saindēšanās vairs neapturēt. Bet Ieva iespītējās un teica, ka nekur nebraukšot, un vēl jo vairāk nevēlas neko dzirdēt par rokas griešanu, jo tā vēl ir pārāk jauna. Viņas spītība dārgi maksāja un pēc pāris dienām viņa gulēja zārkā...…